Rietumu goferi
Rietumu goferi (Thomomys) ir goferu dzimtas (Geomyidae) grauzēju ģints, kas apvieno 9 sugas. Tās sastopamas Ziemeļamerikā, no Kanādas dienvidrietumiem līdz ASV dienvidrietumiem un Meksikā.[1]
| Rietumu goferi Thomomys (Wied-Neuwied, 1839) | |
|---|---|
.JPG) Kamas gofers (Thomomys bulbivorus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Apakškārta | Bebrveidīgie (Castorimorpha) |
| Dzimta | Goferi (Geomyidae) |
| Ģints | Rietumu goferi (Thomomys) |
| Izplatība | |
 | |
 Rietumu goferi Vikikrātuvē | |
Izskats un īpatnības
labot šo sadaļu
Rietumu goferu galvenā iezīme, kas tos atšķir no pārējiem goferiem, ir to gludie augšējie priekšzobi. Parējiem goferiem priekšzobi ir ar rievām. To ķermeņi ir kompakti ar spēcīgām kājām, īsu matojumu. Galva masīva un saplacināta, priekšzobi ļoti lieli, acis un ausis mazas.[2][3] Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Lielākais ģintī ir kamas gofers (Thomomys bulbivorus).[4] Tēviņa ķermeņa garums ir apmēram 32,5 cm, svars 550 g.[5] Mazākie ir rietumu gofers (Thomomys mazama) un ziemeļu gofers (Thomomys talpoides).[4] Rietumu gofera tēviņa garums ir līdz 23 cm, svars līdz 147 g. Mazākas mātītes ķermenis ir apmēram 18 cm, svars 61 g.[6] Ziemeļu gofera mazākie īpatņi ir apmēram vienādi ar rietumu goferiem, bet lielākie var būt nedaudz lielāki, tēviņiem izaugot līdz 26 cm un sasniedzot svaru līdz 160 g.[7]
Goferam abās mutes pusēs ir īpaši vaigu maisi, kuriem matojums aug arī iekšpusē. Lai maisus iztīrītu, gofers spēj apgriezt iekšpusi uz ārpusi.[6] Tajos viņš ar priekšķepām ieliek barību, kuru pēc tam aiznes uz pazemes alu. Kažoka krāsa var būt dažāda, sākot ar dzeltenīgu toni un beidzot ar pelēku un melnu.
Priekšzobi tiek izmantoti pazemes koridoru veidošanā. Lūpas aiz zobiem aizveras, lai zeme un smiltis neiekļūtu mutē. Goferu ķepas ir ļoti spēcīgas un ar gariem nagiem, ar kuriem dzīvnieks rok zemi. Priekškājas kalpo arī zemes izgrūšanai no tuneļa. Rietumu goferu aste ir klāta ar retiem matiem. Gofers ar asti meklē ceļu, kad atmuguriski atkāpjas alā. Rietumu goferi ir ļoti veikli un spēj vienlīdz ātri skriet gan uz priekšu, gan atpakaļ — kā uz zemes, tā arī savos garajos pazemes tuneļos.[6] Redze piemērota dzīvei zem zemes, acs spēj uztvert ultravioleto starojumu, tomēr to redze nav tik labi attīstīta kā nakts grauzējiem.[8] Lai arī acis ir mazas, tām ir palielināti asaru dziedzeri, kas pastiprināti izdala asaras, skalojot no acīm laukā zemes.[3]
Vide un uzvedība
labot šo sadaļu
Rietumu goferi kā visi goferi ir zem zemes dzīvojoši grauzēji, kuri vislabprātāk uzturas vietās ar auglīgu un mitru augsni, tādēļ tie bieži ir cilvēka apsaimniekoti tīrumi.[9] Šādā augsnē dzīvnieks ar minimālām grūtībām var izrakt savus sarežģītos pazemes labirintus. Goferi ir sastopami arī tuksnešainās teritorijās un kalnainu apvidu pļavās. Lai arī alu rakšanā rietumu goferi daudz intensīvāk izmanto priekšzobus nekā pārējās goferu sugas, tomēr alas galvenokārt tiek raktas ar priekšķepām.[6]
Rietumu goferi ir ļoti kaujinieciski radījumi, kas savu teritoriju nikni aizsargā no citiem savas sugas pārstāvjiem — gan tēviņiem, gan mātītēm. Izņēmums ir pārošanās periods. Savu teritoriju pamet ļoti reti; iecirkņa robeža bieži vien mainās, jo reizēm, goferiem ir jāveic liels attālums, lai iegūtu pietiekami daudz barības un ūdens. Jo nabadzīgāka teritorija, jo biežāk goferi maina uzturēšanās vietu. Pēc barības visbiežāk dodas naktī. Rokot pazemes tuneļus ar saviem četriem priekšzobiem, kas izskatās kā asi kalti, goferi pārgrauž saknes un citus šķēršļus. Daudzās alās un tuneļos vasaras periodā tiek ierīkotas īpašas noliktavas, kurās goferi uzkrāj barības pārpalikumus, tā veidojot krājumus ziemai.[5]
Barība
labot šo sadaļuRietumu goferi patērē milzīgu daudzumu barības, salīdzinot ar to mazo augumu. To skaidro ar faktu, ka goferi patērē daudz enerģijas, rokot un stumjot zemes. Zinātnieki aprēķinājuši, ka dzīvojot zem zemes, dzīvnieks patērē 360—4000 reizes vairāk enerģijas nekā dzīvojot virs zemes.
Rietumu goferi barojas ar augiem, galvenokārt ar augu daļām, kas atrodas zem zemes. Tomēr nakts laikā, lai barotos, tie iznāk arī virszemē, parasti uzturoties alas ieejas tuvumā.[6] Rietumu goferi virszemē atrasto barību, ja nepieciešams, sasmalcina, sabāž savās vaigu somās un ienes to pazemē, kur novieto pagrabos, to ēdot tikai zem zemes drošā vietā. Rietumu goferi ir samērā izvēlīgi un barojas ar barību, kas ātri atjauno enerģiju.[9] Ēšanai tiek izmantotas gan sulīgas saknes, gan koku saknes, dzinumi un gumi, sēklas, graudi, zāle, lapas un sulīgo augu kāti.[5] Ja goferi nav apmetušies lauksaimniecības tīrumā, to alu sistēmas uzlabo zemes virskārtas ekoloģiju, to bagātinot ar gaisu.[5]
Vairošanās
labot šo sadaļuLielākā daļa goferu mātīšu savus mazuļus dzemdē vismaz reizi gadā, kaut arī populācijās ir ievērojams skaits tēviņu, kuri nevar vairoties. Dzimumgatavību, atkarībā no sugas, sasniedz apmēram 3—12 mēnešu vecumā.[6][7] Dzīvnieki, kas dzīvo lauksaimniecības tīrumos, kas bagāti ar barību un ūdeni, var pāroties visu gadu un laist pasaulē vairākus metienus. Populācijas, kas dzīvo mežonīgās teritorijās, vairojas tikai noteiktā laika periodā, arī mazuļu skaits vienā metienā ir mazāks. Mazuļiem pēc piedzimšanas ir nepieciešama mātes aprūpe. Mazuļiem vaigu somas atveras 24 dienu vecumā, divas trīs dienas vēlāk atveras acis un tie sāk dzirdēt pirmās skaņas. Dažu sugu mazuļiem ir nepieciešams pat 100 dienu, lai iegūtu pieauguša dzīvnieka kažoku. Mazuļi, atkarībā no sugas, paliek kopā ar māti 1—2 mēnešus.[6]
Sistemātika
labot šo sadaļu- Rietumu goferu ģints (Thomomys)
- apakšģints Megascapheus
- Aidaho gofers (Thomomys idahoensis)
- Kalnu gofers (Thomomys monticola)
- Rietumu gofers (Thomomys mazama)
- Vaiomingas gofers (Thomomys clusius)
- Ziemeļu gofers (Thomomys talpoides)
- apakšģints Thomomys
- Bota gofers (Thomomys bottae)
- Dienvidu gofers (Thomomys umbrinus)
- Kamas gofers (Thomomys bulbivorus)
- Tounsenda gofers (Thomomys townsendii)
- apakšģints Megascapheus
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 102 karte, ISBN 9986-9333-7-4
- ↑ Bayley V. 1915. Revision of the Pocket Gophers of the Genus Thomomys. North American Fauna, 39. United States Bureau of Biological Survey
- ↑ 3,0 3,1 «ADW: Geomyidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. martā. Skatīts: 2016. gada 10. februārī.
- ↑ 4,0 4,1 «Oregon Wildlife Species: Pocket Gophers - Family Geomyidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 8. februārī. Skatīts: 2016. gada 10. februārī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 ADW: Thomomys bulbivorus
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 «ARKive: Western pocket gopher (Thomomys mazama)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 10. februārī.
- ↑ 7,0 7,1 ADW: Thomomys talpoides
- ↑ Williams, Gary A.; Calderone, Jack B.; Jacobs, Gerald H. (2004). "Photoreceptors and photopigments in a subterranean rodent, the pocket gopher (Thomomys bottae)". Journal of Comparative Physiology A 191 (2): 125–134. doi:10.1007/s00359-004-0578-4
- ↑ 9,0 9,1 «Pocket gophers in ecosystems: Patterns and mechanism». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 28. jūnijā. Skatīts: 2016. gada 11. februārī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rietumu goferi |