Rietumu Sja valsts

Rietumu Sja valsts zināma arī kā Si Sja dinastija un Tangutu impērija pastāvēja no 1032. līdz 1227. gadam, kad to sagrāva Čingishana mongoļi. Valstī dzīvoja ap 3 miljoniem iedzīvotāju. Oficiāli lietoja tangutu, ķīniešu un tibetiešu valodas. Sja piekoptais budisms apvienoja Tibetas tantriskā un Ķīnas Mahājānas budisma tradīcijas.

Rietumu Sja, Liao un Sunu valstis, 1111.g.

Rietumu Sja valsts (zilganā) ap 1142. gadu pēc Dzjiņu dinastijas (pelēkā) izveidošnās

Valsts veidošanās

Tanguti, tibetiešiem radniecīga tauta, sākotnēji kā nomadi dzīvoja mūsdienu Cjinhai un Sičuaņas provinču teritorijās, līdz Tibetas impērija tos padzina no šīm zemēm. Radniecīgi tibetiešiem, viņu valoda piederēja tibetiešu-birmiešu valodu grupai. Tibetas impērija sāka spiest tangutus uz austrumiem, Sui dinastijas pierobežu apgabaliem. Tai sekojošā Tanu dinastija savu autoritāti šeit nostiprināja ap 765. gadu, un īstenoja pierobežu nomadu cilšu pārvietošanu prom no Tibetas robežām. Šajā laikā tanguti sašķēlās divās grupās, viena no kurām atbalstīja tibetiešus, bet otra ķīniešus, abu impēriju robežkaros. Tani tangutiem ļāva apmesties Ordosas apgabalā, kas atradās Huanhe ielokā, impērijas pierobežā. Apmaiņā tanguti nepieciešamības gadījumā sniedza militāru atbalstu ķīniešiem pret tibetiešiem.

Tibetiešu un uiguru impērijas sāka sabrukt ap 840. gadu, uiguriem izveidojot jaunu valsti un sākot konkurēt ar tangutiem zirgu tirdzniecībā ar Ķīnu. Tanu dinastijas beigu posmā tanguti bija kļuvuši autonomi un līdzīgi Liao dinastijas kitaniem, centās radīt savu valsti. Tangutu vadoņi izmantoja iespēju paplašināt savas zemes un autonomo varu, atbalstot Tanu imperatoru, šajās cīņās bieži karojot pret šatuo turku vadoņiem. Pēc Huaņ Čao sacelšanās sakāves 883. gadā imperators tangutu vadonim piešķīra jaunus titulus un imperatora ģimenes Li uzvārdu.

Izbeidzoties Tanu dinastijai, sākās Piecu dinastiju un Desmit valstu laiks. Tanguti nodibināja aliansi ar Vēlo Ljan valsti un vēlāk ar tai sekojošo Vēlo Tan, Vēlo Džou un Sunu dinastiju. Nostiprinoties Sunu dinastijai, mazās valstiņas tika iznīcinātas, apdraudot arī tangutu autonomo stāvokli.

Sākotnēji attiecības bija labas. 967. gadā jau mirušajam Sja valdniekam Li Jišinam Sunu imperators piešķīra Sja karaļa titulu. 982. gadā karalis Li Dzipens piekrita atteikties no karaļa titula un pārcelties uz ērtu dzīvi Sunu galvaspilsētā kopā ar ķīniešus atbalstošiem tangutu augstmaņiem. Šim lēmumam nepiekrita viņa jaunais brāļadēls Li Dzikjans, kurš pārliecināja citus valdošā klana locekļus pretoties un pakāpeniski apvienoja reģiona tangutu ciltis ar dinastiskām precībām.

986. gadā Li Dzikjans kļuva par Liao dinastijas vasali, pretī 989. gadā saņemot kitanu princesi par sievu, kā arī karaļa titulu 990. gadā no Liao imperatora. Šī alianse gan pilnībā nebeidza problēmas, ko radīja Liao valstī dzīvojošie tanguti, un konflikti par uiguru teritoriju kontroli. Jaunā tangutu-Liao alianse spieda ķīniešus meklēt sabiedrotos tibetiešu un uiguru vidū.

Izmantojot Sunu un Liao karus, tanguti paplašināja savas teritorijas Ordosas apgabalā. 1000. gadā sākās karš ar Sunu dinastiju. 1002. gadā tunguti ieņēma Linju pilsētu, kas kļuva par viņu jauno galvaspilsētu. Sunu dinastija bija spiesta atzīt sakāvi, bet tungutu valdnieka nāve karā ar tibetiešiem 1004. gadā noveda pie cīņu beigām un miera līguma 1006. gada beigās, kas nozīmēja Tungutu valsts faktisku neatkarību. Pēc miera ar Suniem, tunguti sāka uzbrukumus rietumos Gaņčžou dzīvojošajiem uiguriem, kurus iekarot izdevās tikai 1028. gadā. Tam sekoja uzbrukums Ljaņčžou dzīvojošajiem uiguriem 1032. gadā.^[1] Sja valsts galvenais izplešanās virziens bija uz rietumiem.

Impērija

1032. gadā Li Juaņhao kļuva par valdnieku un sāka nostiprināt tangutu kultūru, atsakoties no ķīniešu paražām. Viņš atteicās no ķīniešu imperatoru dotajiem uzvārdiem – Li un Žao, pieņemot jaunu uzvārdu Veimins. 1038. gadā Li Juaņhao pasludināja sevi par imperatoru nodibinot Lielās Sja (Da Xia) dinastiju. Viņš pārņēma ķīniešu centralizētās dinastijas valsts modeli, lai nostiprinātu savu varu pār nomadu ciltīm. Lai akcentētu tangutu identitāti, viņš aizliedza ķīniešu uzvārdu lietošanu. Visiem vīriešiem trīs dienu laikā bija jānogriež mati atbilstoši tangutu tradīcijām. Par vīriešiem zēni kļuva jau 15 gadu vecumā un uzreiz tika iesaukti armijā.

Ja ķīniešu imperatori bija spiesti atzīt Liao dinastijas imperatorus par sev līdzvērtīgiem, tad jaunās Sja dinastijas izveidošanu viņi nepieņēma. Pēc impērijas pasludināšanas, vairākus gadus ilga diplomātisks un militārs konflikts ar Sunu dinastiju. 1044. gadā konflikts ar pierobežu tangutu ciltīm noveda pie Liao iebrukuma Rietumu Sja valstī, kas tika atsists. Sja uzvara noveda pie attiecību uzlabošanas ar Sunu dinastiju. 1044. gadā Sja ar Sun dinastiju noslēdza miera līgumu, ar kuru Sun dinastija apņēmās katru gadu maksāt 2700 kilogramus sudraba, 18 000 kilogramu tējas un 153 000 baķus zīda. Ši līgums gan nepastāvēja ilgi, attiecībām regulāri pasliktinoties.^[2] Precīzu robežu gan neizdevās novilkt, un strīdi turpinājās līdz pat Dzjiņu dinastijas izveidošanai.^[3]

Li Juaņhao nogalināja 1048. gadā, sākoties ģimenes cīņām par troni, kas turpinājās līdz 1061. gadam, novājinot Sja valsti. Šajā gadā troni mantoja viens no Li Juaņhao dēliem, kurš atcēla daudzas no tēva tangutu kultūras reformām, atjaunoja ķīniešu paražas un ātri noslēdza mieru ar Sunu dinastiju, lai arī neliels robežkonflikts atsākās 1064. gadā. Imperatoram mirstot 1068. gadā troni mantoja viņa 7 gadus vecais dēls, par reģentu kļūstot viņa mātei. Lai nostiprinātu savu varu, reģente atkal novērsās no ķīniešu kultūras un sāka atbalstīt tangutu tradīcijas, taču jaunajam imperatoram sasniedzot pilngadību, viņš atkal atsāka ķīniešu kultūras atbalstu, par ko viņa māte 1081. gadā nosūtīja uz pierobežas fortu. Valstī atkal sākās pilsoņu karš, kuru izmantoja Sunu dinastija, iebrūkot valstī, taču 1082. gadā cieta smagu sakāvi.^[4]

1083. gadā Rietumu Sja armija šķērsoja Huanhe un iebruka Sunu teritorijā, neveiksmīgi mēģinot ieņemt Laņdžou. 1083. reģente samierinājās ar savu dēlu, taču 1085. un 1086. nomira gan reģente, gan imperators, tronī atstājot 3 gadus vecu dēlēnu, kurš valdīja 53 gadus līdz 1139. gadam. Valstī sākās Sunu iebrukumi un pilsoņu karš, kurā nogalināja lielāko daļu valdošās ģimenes. Jaunais imperators tronī noturējās ar Liao dinastijas atbalstu un atjaunoja kursu uz ķīniešu tradīciju atbalstu.^[4]

Draudzīgās Liao dinastijas sagrāve no 1115. līdz 1123. gadam izmainīja Rietumu Sja stratēģisko stāvokli. Tai vairs nebija robežas ar Sunu dinastiju, un bija jāveido attiecības ar jauno Dzjiņ dinastijas valsti. Pēdējais Sja karš ar Sunu valsti beidzās 1119. gadā. Sabrūkot Liao valstij, tās imperators 1122. gadā bēga uz Sja pierobežu, kur Sja sniedza tam militāru palīdzību pret Dzjiņ, taču cieta sakāvi. Tas gan nenozīmēja sliktas attiecības ar Dzjiņ, kas koncentrējās uz savu karu pret Sun armijām, un lika Sja mierā pēc formālas padevības izrādīšanas. Sja kļuva par Dzjiņ vasali, kaut arī reāli bija neatkarīga valsts.

1189. gadā par godu valdnieka Li Žeņsjao valdīšanas 50 gadu jubilejai, nodrukāja 150 000 eksemplārus dažādu budistu sūtru. 1193. gadā tronī kāpa Li Čuņjou, kura valdīšanas laikā, 1205. gadā mongoļi pirmo reizi iebruka Rietumu Sja valstī.^[3]

Iekarošana

1205. un 1207. gadā notika pirmie mongoļu reidi, kam sekoja liels iebrukums 1209. gadā. 1211. gadā Sja valsts padevās pēc galvaspilsētas Žonšinas (Zhongxing) aplenkšanas, kļūstot par pirmo Čingishana iekaroto vasaļvalsti. Kad Rietumu Sja sadumpojās, 1227. gadā Čingishans savā pēdējā karagājienā valsti iznīcināja. Izdzīvojušie tangutu augstmaņi bēga uz Sečuaņu, kur vēlāk kalpoja Minu dinastijai kā provinces pārvaldnieki līdz aptuveni 1700. gadam.

Kultūra

Valsts reliģija bija Tibetas budisms. 1036. Sja ieviesa pati savu tangutu alfabētu, ko izmantoja budistu tekstu tulkošanai un izplatīšanai. Jauno rakstību balstīja nevis uz indiešu rakstību, kā tibetieši, bet uz Ķīnas hieroglifiem, radot sarežģītu 6000 hieroglifu rakstību. Iespējams, ka Sja ņēma paraugu no Lioa dinastijas kitaniem, kas arī bija radījuši savu rakstību balstītu uz ķīniešu hieroglifiem. Tanguti tekstus drukāja izmantojot saliekamo šriftu, kas bija izgrebti no koka, vai māla. Tangutu tekstus atklāja pēc 1900. gada.^[5]

Sja valdnieku kapenes
Budas galva

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rietumu Sja valsts.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

[1] Harmony and War: Confucian Culture and Chinese Power Politics

[2] China: A History

[books.google.lv-3] 3,0 ^3,1 The Cambridge History of China: Volume 6, Alien Regimes and Border States

[Imperial_China_900-1800-4] 4,0 ^4,1 Imperial China 900-1800^{[novecojusi saite]}

[5] Rethinking East Asian Languages, Vernaculars, and Literacies, 1000–1919

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]