Atvērt galveno izvēlni

Vēstures un senatnes pētītāju biedrība

Vēstures un senatnes pētītāju biedrība (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga [1] (GGA) 1834-1939) bija vadošais vācbaltu vēstures pētniecības centrs Baltijā.

Biedrības dibināšanaLabot

Biedrības dibināšanas praktisko darbu uzņēmās Rīgas ģimnāzijas reliģijas skolotājs un vietējās igauņu draudzes mācītājs Gustavs Reinholds Taubenheims( 1795 – 1865). 1833.g. 1.jūlijā G.R.Taubenheima vadībā sanāca Sagatavošanas komisija, kas lēma par biedrības dibināšanu un tās provizoriskajiem statūtiem. 1834. gada 1. septembrī tika apstiprināti biedrības statūti un tā paša gada 6.decembrī Krievijas cara Nikolaja I vārda dienā notika svinīgā biedrības atklāšanas sapulce. Biedrība uzsvēra faktu, ka tā bija pirmā zinātniskā biedrība Baltijā, kas pārkāpjot seno Baltijas provinču partikulārismu, pētīja lokālo vēsturi kopainā.


Biedrības mērķis un uzdevumiLabot

Biedrības statūtos par mērķi tika uzstādīts: „paplašināt un saglabāt ar Baltijas trīs guberņu vēsturi un senvēsturi saistīto priekšmetu izpēti.” Mērķa sasniegšanai biedrība nosprauda trīs darbības virzienus/uzdevumus:

  1. Kolekcionēt dažādus ar Baltijas vēsturi un senvēsturi saistītus priekšmetus;
  2. Noturēt biedru sapulces;
  3. Izdot publikācijas.

Pēc citu biedrību darbības parauga tika izveidots biedrības muzejs un bibliotēka, kur tika uzkrāti lietiskās un rakstītās vēstures avoti. Muzejā glabājās 7 dažādu vēstures apakšdisciplīnu - numismātikas, diplomātijas, epigrāfijas, heraldikas, grafikas un plastikas, arheoloģijas un ģenealoģijas - kolekcijas. Muzeja kolekcijas glabājās 4 nodaļās – arheoloģijas, plastikas-grafikas-epigrāfijas, diplomātijas-ģeneoloģijas, heraldikasun numismātikas). Bibliotēkā glabājās biedrības arhīvs, Baltijas vēstures avoti Livonica un Krievijas vēstures avoti Russica. Muzeja inspektora un bibliotekāra uzdevumi bija līdzīgi – no sekretāra saņemt ienākušo priekšmetu sarakstu, uzturēt un sakārtot kolekciju sistemātiskā kārtībā pēc zinātniski izstrādāta kataloga. Kolekcija glabātājam bija jānāk klajā ar ierosinājumiem kā papildināt kolekciju un kā varētu notikt kopiju apmaiņa un gada kopsapulcē jāsniedz detalizēts kolekciju pārskats.

Biedrības vadībaLabot

Biedrībā varēja iestāties jebkurš izglītots cilvēks, tomēr praktiski tā kļuva par izteikti ‘vācisku’ biedrību ar ierobežotu sabiedrības kārtu pārstāvniecību - tās sastāvs komplektējās no aristokrātijas, juristu, teologu un skolotāju vidus. Biedrībā bija 13 vēlētas amatpersonas, kas veidoja biedrības vadību jeb Direkciju (Direktorium) - prezidents, sekretārs, kasieris, bibliotekārs, muzeja inspektors un 8 direktori.

DarbībaLabot

Biedrībā tika organizētas regulāras ikmēneša sapulces un gada kopsapulce, kurā tika nolasītas gada atskaites, ievēlētas jaunas amatpersonas un biedri, un pieņemti nākamā darbības gada uzdevumi. Biedrības mērķu realizācijas iespējas bija limitētas, jo darbība biedrībā notika pēc brīvprātības principa. Līdz 1890.gadam, kad biedrība ievācās jaunuzbūvētā Doma Muzeja telpās, Biedrība atradās īrētās telpās un muzeja un bibliotēku priekšmeti atradās glabāšanā pie dažādiem biedriem. Līdz 1844. gadam Biedrība sapulces noturēja Rīgas pils torņa zālē, no 1844. līdz 1857.gadam - K.Bornhaupta skolā, bet no 1857. līdz 1889.gadam - Nodokļu Pārvaldes ēkā.

Neskatoties uz neatrisināto telpu jautājumu, Biedrība regulāri izdeva "Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv-, Ehst- und Kurland’s" (no 1840. līdz 1937.gadam - 25 sējumi) un no 1873. gada arī "Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands". Pēc Biedrības ierosinājuma 1883.gadā Rīgā tik organizēta pirmā kultūrvēsturiskā izstāde kādā no Baltijas pilsētām un 1896. gadā tika organizēts X Krievijas Arheoloģijas kongress.

AvotiLabot

  • Bornhaupt, Carl. Bericht über das Museum der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen. SB 1884. Riga. S. 65-72.
  • Buchholtz, Alexander. Ein Baltisches Culturhistorisches Museum. SB Riga 1886. Riga, 1886. S. 122-140.
  • Einladung zur Einweihungsfeier des Museums in Riga am 7. März 1858. Riga: Wilhelm Ferdinand Häcker, 1858. 31 S.
  • Hollander, Bernhard von. Die Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga, 1834-1934. Baltische Monatshefte. Heft 10. Riga, 1934. S. 471- 494.
  • Hollander, Bernhard von. Erinnerungen an die Blütezeit der gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga 1883-1902. In: Jahrbuch des baltischen Deutschtums 1934. Riga, 1934. S. 70 - 75.
  • Hollander, Bernhard von. Zum 70. Jahrestage der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands. Rede, gehalten am 6 Dezember 1904. Riga: W.F.Häcker, 1905. 11 S.
  • Hollander, Bernhard von. Zur Geschichte der deutschen wissenschaftlichen Vereine in Lettland. Der Auslandsdeutsche. Stuttgart: Greiner & Pfeiffer, 1923. 7 S.
  • Menar, Carl v. Löwis of. Das Domklostermuseum in Riga. Baltische Monatsschrift. Bd. 38, Reval, 1891. S. 301 – 316.
  • Neumann, W. Unser Dommuseum. Riga: Buchdruckerei des „Rigaer Tageblatts”, 1913. S. 46
  • Seuberlich, E. Das Direktorium der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga 1834-1934. SB Riga 1934: Vorträge zur Jahrhundertfeier am 6.- 9. Dezember 1934. Riga, 1936. S. 5 – 37.

LiteratūraLabot

  • Blūmfelde, Līvija, Ilona Celmiņa. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs (1936-2001). No: Doma Muzejs Rīgā: Templis Zinātnei un Mākslai. Sast. Margita Romanga un Ilona Celmiņa. Mārburga: Herdera Institūts, 2001. 135. - 143. lpp.
  • Hakmanis, Jergs. Biedrības un muzeji Baltijas provincēs. No: Doma Muzejs Rīgā: Templis Zinātnei un Mākslai. Sast. Margita Romanga un Ilona Celmiņa. Mārburga: Herdera Institūts, 2001. 25 - 29. lpp.
  • Redlich, Clara. Das Rigasche Dommuseum (1834-1936). Baltische Hefte. Heft VI, Hannover-Döhren, 1960. S. 159 - 175.
  • Romanga, Margita. Doma muzejs Rīgā. Muzeja dibināšanas vēsture. No: Doma Muzejs Rīgā: Templis Zinātnei un Mākslai. Sast. Margita Romanga un Ilona Celmiņa. Mārburga: Herdera Institūts, 2001. 93.- 106. lpp.
  • Stradiņš, Jānis. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūts, 2009. 639 lpp.
  • Weiss, Hellmuth. Die historischen Gesellschaften. In: Geschichte der deutschbaltischen Geschichtschreibung. Hrsg. von Georg von Rauch. Köln; Wien: Böhlau Verlag, 1986. S. 121-139.

AtsaucesLabot

  1. Biedrības nosaukums laika gaitā vairākas reizes mainījās. 1834. gadā biedrība nodibinājās kā Krievu Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrība (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der russischen Ostseeprovinzen), 1861. gadā tika pārdēvēta par Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrību (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands), 1917./1918. gadā – par Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrību Rīgā (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands zu Riga)un 1939. gadā – par Rīgas Vācu vēstures un senatnes pētītāju biedrību (Deutsche Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga).