Vikipēdija

Pulcēšanās brīvība

Pulcēšanās brīvība ir tiesības piedalīties miermīlīgajās sapulces un tās organizēt. Pulcēšanās brīvība ir cilvēktiesību apakšnozare, kas pieder pie politisko un pilsonisko tiesību kategorijas.

"Sapulce" (Sammankomsten, Ester Almqvist)

Pulcēšanās brīvība starptautiskajās tiesībās

labot šo sadaļu

1948. g. ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas[1] 20. pants: 1. Katram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību. 29. pants: (..) 2. Īstenojot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai tiem ierobežojumiem, kas noteikti likumā un kuru vienīgais mērķis ir pienācīgi atzīt un cienīt citu cilvēku tiesības un brīvības, kā arī apmierināt morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgās prasības demokrātiskā sabiedrībā. 3. Šo tiesību un brīvību īstenošana nekādā ziņa nedrīkst būt pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem. 30. pants: Neko šajā deklarācijā nedrīkst interpretēt tādējādi, lai kādai valstij, personu grupai vai atsevišķām personām būtu tiesības īstenot tādu darbību vai rīcību, kuras mērķis ir iznīcināt šajā deklarācijā izklāstītās tiesības un brīvības.

1950. g. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas[2] 11. pants: 1. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības veidot arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses. 2. Šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants nekavē noteikt likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā.

1966. g. ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām[3] 21. pants: Tiek atzītas tiesības rīkot miermīlīgas sapulces. Šo tiesību izmantošanā nav nekādu ierobežojumu, atskaitot tos, kas paredzēti saskaņā ar likumu un kas demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami valsts vai sabiedriskās drošības un sabiedriskās kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

Pulcēšanās brīvība Latvijā

labot šo sadaļu

1922. g. noraidītajā Satversmes II daļas projekta 97. pantā bija paredzēts, ka "pilsonim ir tiesība, iepriekš paziņojot attiecīgai iestādei, kā slegtās telpās, tā arī zem klajas debess sasaukt sapulces un mierīgi, bez ieročiem sapulcēties".[4]

1923. g. Likums par sapulcēm,[5] 1934. g. Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu,[6] 1935. g. Likuma par valsts valodu,[7] 5. pants.

LPSR 1940. g. konstitūcija, LPSR 1978. g. konstitūcija (48. pants). 1989. g. tika pieņemts likums "Par sapulcēm, mītiņiem, ielu gājieniem un demonstrācijām".

Konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi"[8] (1991. g.): 32. pants. Valsts garantē iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju brīvību. Pašvaldība var mainīt šo pasākumu vietu vai laiku, ja to prasa sabiedrības drošības un kārtības intereses.

1997. g. tika pieņemts likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem".[9]

Satversme (kopš 1998. g.): 103. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. 116. Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes (..) simt trešajā (..) pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (..).

Likums "Par sapulcēm..." tika būtiski grozīts 2003.—2005. g., ierobežojot pasākumu rīkošanas iespējas; daļēji šos grozījumus, kā arī vairākus likuma sākotnējus noteikumus, 2006. g. atcēla Satversmes tiesa.[10]

Sk. arī

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Vispārējā cilvēktiesību deklarācija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2008. gada 27. maijā.
  2. ↑ «Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2008. gada 27. maijā.
  3. ↑ «Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2008. gada 27. maijā.
  4. ↑ Ā. Šilde. Latvijas vēsture (1914—1940). Stokholma: Daugava, 1976 — 702.—704. lpp. Citēts pēc J. Pleps, L. Meijere Pulcēšanās brīvības tiesiskais regulējums un tā piemērošanas problēmas Latvijā Arhivēts 2021. gada 8. decembrī, Wayback Machine vietnē., 2005 — 5. lpp.
  5. ↑ Valdības vēstnesis, 18.07.1923., Nr. 153
  6. ↑ Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu Arhivēts 2021. gada 11. maijā, Wayback Machine vietnē. Valdības vēstnesis, 16.06.1934., Nr. 132
  7. ↑ Likums par valsts valodu
  8. ↑ Konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi"
  9. ↑ Likums Par sapulcēm, gājieniem un piketiem
  10. ↑ Satversmes tiesas 23.11.2006. spriedums lietā Nr. 2006-03-0106

Literatūra

labot šo sadaļu
  • A. Dimitrovs. Pulcēšanās brīvība vairs nav Latvijas cilvēktiesību bārenīte. Jurista vārds 03.04.2007.
  • J. Pleps. 103. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Zin. vad. R. Balodis Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. ISBN 978-9984-840-19-2 — 413.-444. lpp.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pulcēšanās_brīvība&oldid=4160566"