Psihedēlika

Psihedēlika (psihedēlikas zinātne) ir zinātne vai zinātņu kopums, kas nodarbojas ar psihedēlisko vielu pētījumiem neirozinātnes, psihiatrijas, psiholoģijas, apziņas zinātnes, medicīnas, bioloģijas un citu zinātņu kontekstā. Vārds darināts no grieķu valodas vārdiem psihē — dvēsele, prāts, un dēloo — padarīt redzamu, tātad — tāds, kas padara dvēseli redzamu, vai — prātu atklājošs, manifestējošs. Termins radies sarakstē starp britu psihiatru Hārviju Osmondu un rakstnieku Oldesu Haksliju 1957. gadā, meklējot veiksmīgu apzīmējumu visai šo vielu grupai, ko vieno specifiska iedarbība uz centrālo nervu sistēmu.

Vēsture

Psihedēlikas vēsture aizsākās 1943. gadā, kad Šveices farmācijas uzņēmuma Sandoz pētnieks Alberts Hofmans (Albert Hoffman) atklāja lizergīnskābes dietilamīda psihotropās īpašības.

Samērā ilgu laiku psihedēlisko vielu, kā lizergīnskābes dietilamīds, meskalīns, psilocibīns u.c., izpēte un pielietojums tika uzskatīts par ļoti daudzsološu virzienu gan klīniskajā praksē psihiatrijā un psihoterapijā, gan arī neirozinātnē. Laikā starp 1950. un 1965. gadu vismaz 40 000 pacientu ir saņēmuši palīdzību, izmantojot šos līdzekļus psihoterapijā depresijas, atkarību un citu psihiskās veselības traucējumu ārstēšanai; klīnisko pētījumu rezultāti apskatīti vairāk nekā tūkstotī publicētu studiju un apspriesti sešās plašās starptautiskās zinātniskajās konferencēs. Taču sešdesmito gadu beigās lielākā daļa psihedēlisko līdzekļu nonāca aizliegto vielu sarakstos, un gandrīz visās pasaules valstīs tie joprojām likumīgi nav pieejami. Aizlieguma cēlonis bija politiskās varas mēģinājums neitralizēt tā laika alternatīvās subkultūras un kustības, kurās šīs vielas bija ieguvušas popularitāti, pirmkārt pretkara kustību Vjetnamas kara laikā ASV. Halucinogēnu lietošana gan samazinājās tikai nedaudz, un aizlieguma galvenais efekts bija šo vielu zinātniskas pētniecības un medicīniskas izmantošanas apturēšana.

Tā kā pētījumi tika apturēti, psihedēlikai kā zinātnes novirzienam vairākus gadu desmitus nebija nedz iespēju izmantot jaunus pētījumu paņēmienus un veidus, kas kopš septiņdesmitajiem gadiem attīstījās citos virzienos, nedz arī pielietot mūsdienīgu zinātniskā procesa metodoloģiju. Bez iespējām izmantot kontroles grupas, standartizētas pacientu skrīninga procedūras, veikt no iepriekšējiem izrietošus tālākus pētījumus ir apgrūtināta arī jaunu atziņu iegūšana, pamatojoties uz agrāko pētījumu rezultātiem un jau uzkrātajiem datiem.

Pētījumu atsākšana

Pēdējā gadu desmitā un nelielākos apjomos jau kopš deviņdesmitajiem gadiem psihedēlikā notiek ievērojamas pārmaiņas, daļēji pateicoties tādu organizāciju kā Psihedēlisko pētījumu multidisciplinārā asociācija (MAPS — Multidisciplinary Association for Psychedelic Studies), Beklija fonds (Beckley Foundation), Heftera pētniecības institūts (Hefter Research Institute) aktīvai darbībai. Kopš deviņdesmito gadu sākuma dažviet pasaulē tika veikti atsevišķi pētījumi jau atbilstoši modernai metodoloģijai. Šie pētījumi apliecināja ļoti lielu attīstības potenciālu, un arvien vairāk pētnieku sāka izteikt viedokli, ka ir neapstrīdams pamats psihedēlisko līdzekļu iespēju tālākai izzināšanai pielietojumam medicīnā un psihoterapijā.

Psihedēlika ir devusi ieguldījumu neirozinātnes attīstībā jau kopš pašiem tās aizsākumiem piecdesmitajos gados, liekot pamatu smadzeņu bioķīmijas izpratnei, un jo īpaši pēdējā gadu desmitā, izmantojot modernākās pētniecības metodes un tehnoloģijas. Pēdējos gados vairākās pasaules valstīs, pirmkārt ASV, Lielbritānijā, Šveicē, īpaši strauji pieaug pētījumu skaits un apjoms, tiek atklātas arvien jaunas psihedēlisko līdzekļu iespējamās pielietojuma jomas un iegūti arvien jauni dati, kas pētniekiem liek runāt par iepriekš nebijušām iespējām tādās jomās kā depresijas, atkarību, kompulsīvu traucējumu, pēctraumatiskā stresa sindroma ārstēšana, palīdzības sniegšana terminālu pacientu eksistenciālā stresa izraisītās ciešanās, psiholoģiski traumējošu smagu diagnožu gadījumos un citās jomās. Atšķirībā no metodēm, kas tiek izmantotas līdz šim un bieži prasa pastāvīgu medikamentu lietošanu, jaunajās terapijās specifisko psihedēlisko līdzekļu izmantošana nepieciešama vien nedaudzas vai pat tikai vienu reizi īpaši izstrādāta psihoterapijas kursa ietvaros.

Pētījumus pagaidām ļoti apgrūtina birokrātiskais slogs saistībā ar psihedēlisko līdzekļu legālo statusu, tomēr jau 2019. gadā pirmajā no izstrādātajiem terapijas virzieniem posttraumatiskā stresa sindroma dziedināšanai sāksies pēdējā klīnisko pētījumu fāze pirms apstiprināšanas medicīniskai lietošanai ASV un Eiropā.