Parazītiskā samtbeka (Xerocomus parasiticus jeb Pseudoboletus parasiticus, agrāk arī Boletus parasiticus) ir Latvijā reta maza beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami, bet saudzējami retuma dēļ. Iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un Latvijas Sarkanajā grāmatā.[1][2] Pašlaik pieskaitīta nesen izveidotai ģintij Pseudoboletus, kurā tā ir gandrīz vienīgā pārstāve. Latvijā šo sēni pagaidām sauc iepriekšējā vārdā par samtbeku (Xerocomus).

Parazītiskā samtbeka
Xerocomus parasiticus
Parazītiskā samtbeka kopā ar parastajiem cietpūpēžiem
Parazītiskā samtbeka kopā ar parastajiem cietpūpēžiem
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaBeku rinda (Boletales)
DzimtaBeku dzimta (Boletaceae)
ĢintsSamtbekas (Xerocomus)
SugaParazītiskā samtbeka (X. parasiticus)
Parazītiskā samtbeka Vikikrātuvē

Sēnes apraksts

labot šo sadaļu
 
Parazītiskās samtbekas stobriņu atveres vecumā kļūst košākas
  • Cepurīte: krāsa sākumā bālgani zaļgana vai dzeltenpelēka, vēlāk okerbrūna. Forma sākumā pusapaļa, vēlāk plakani izliekta. Platums līdz 5 cm. Virsmiziņa zīdaini gluda, vecumā ar tīklveida plaisājumu, reizēm lipīga. Mīkstums pelēkdzeltens, zem virsmiziņas brūngans, ar patīkamu smaržu un garšu, griezumu vietās krāsu nemaina.
  • Stobriņi: dzelteni, gar kātiņu nolaideni. Atveres palielas, stūrainas, sākumā bālgandzeltenas vai zaļgandzeltenas, sēnei augot kļūst oranždzeltenas līdz rūsas brūnām.
  • Kātiņš: okerbrūns vai dzeltenīgs, cepurītes nokrāsā, svītraini tūbains, apakšdaļā tievāks un saliekts. Garums līdz 7 cm, resnums 0,5—1 cm. Kātiņa mīkstums augšdaļā citrondzeltens, apakšdaļā sārti dzeltenbrūngans.
  • Sporas: iegareni vārpstveidīgas, dzeltenas, masā olīvbrūnas, gludas, 11—18/4—5,5 µm.
  • Bazīdijas: dzeltenas, 30—50/8—12 µm.
  • Cistīdas: bezkrāsainas līdz oranždzeltenām, vālesveida, 60—80/4—17 µm. Reizēm cistīdu nav.[3]

Augšanas apstākļi

labot šo sadaļu

Mikotrofa sēne, parazitē uz parastajiem cietpūpēžiem.[4] Aug no augusta līdz oktobrim gaišos dažādu tipu mežos mitrās vietās, izaugot lielās grupās no cietpūpēža sēņotnes vai augļķermeņiem. Lai gan šī sēne ir spējīga veidot mikorizu ar kokiem, tā bez cietpūpēža nespēj uzņemt pietiekami barības vielu.[5]

Barības vērtība

labot šo sadaļu

Ēdama, taču par garšīgumu ir pretēji viedokļi[6][7][8] un saudzējama retuma dēļ. Parastais cietpūpēdis nav ēdams.

Līdzīgās sugas

labot šo sadaļu

Specifiskās augtenes dēļ sajaukt ar citām sugām Latvijā praktiski nav iespējams.

  1. «Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu, 9.31. p.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. maijā. Skatīts: 2017. gada 15. oktobrī.
  2. «Latvijas apdraudētās un aizsargājamās sēnes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 12. novembrī. Skatīts: 2017. gada 15. oktobrī.
  3. V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 41. lpp.
  4. Arboriculture — The parasitic bolete[novecojusi saite]
  5. «Molecular systematics and biological diversification of Boletales, 9. (979). lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 8. decembrī. Skatīts: 2017. gada 15. oktobrī.
  6. T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 194. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  7. The Bolete Filter[novecojusi saite]
  8. «Wild Food UK». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 11. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 15. oktobrī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu