PSRS teritoriālās pretenzijas pret Turciju
PSRS teritoriālās pretenzijas pret Turciju bija diplomātiska krīze starp Turciju un PSRS 1945. un 1946. gadā, kas beidzās 1953. gadā. Krīzi izraisīja karā uzvarējušās PSRS vēlēšanās pārskatīt 1921. gadā noteikto Turcijas-PSRS robežu, lai PSRS sastāvā iekļautu bijušās Krievijas Impērijas zemes un daļu vēsturisko gruzīnu un armēņu zemju Mazāzijā. PSRS teritoriālās pretenzijas bija daļa no Turcijas jūras šaurumu krīzes. ASV un Lielbritānija atbalstīja Turciju un noraidīja padomju pārmērīgās prasības. Šī diplomātiskā krīze bija viens no konfliktiem Sabiedroto vidū, kas noveda pie Aukstā kara sākšanās. Lielbritānijas nespēja Turcijai nodrošināt finansiālu un militāru aizsardzību pret iespējamiem PSRS draudiem 1947. gada sākumā noveda pie Trūmena doktrīnas un Turcijas iestāšanās NATO 1952. gadā.
1945. gada prasības
labot šo sadaļu1945. gada 19. martā Vjačeslavs Molotovs informēja Turcijas vēstnieku Sarperu, ka ņemot vērā 1925. gada 17. decembra turku-padomju draudzības un neitralitātes līguma beigu tuvošanos, padomju puse uzteic šo līgumu un ierosina sākt sarunas par jaunu līgumu. Uz vēstnieka jautājumu, vai PSRS ir kādas konkrētas prasības, kā uzlabojamas abu valstu attiecības, Molotovs atbildēja, ka sagaida Turcijas piedāvājumu attiecību uzlabošanai. Sarpers atgriezās Turcijā, kur pēc konsultācijām ar valdību veica sarunas ar PSRS vēstnieku Vinogradovu. Sarpers viņu informēja, ka Turcija ir gatava noslēgt draudzības un alianses līgumu. 7. jūnijā Molotovs Sarperam paziņoja, ka PSRS vēlas nostiprināt savu drošību, iegūt kontroli pār Turcijas jūras šaurumiem un pieprasīja 1921. gada robežu pārskatīšanu. Kad Sarpers to noraidīja, Molotovs norādīja uz Polijas piemēru, kur jaunā komunistu kontrolētā valdība bija gatava robežu pārskatīšanai. Pirms sākt sarunas par iespējamo alianses līgumu, Molotovs izvirzīja trīs prasības:
- atdot Karsas, Artvinas un Ardahanas apgabalus, kurus Turcija bija ieguvusi 1921. gadā.
- piešķirt PSRS karabāzes Turcijas jūras šaurumos.
- pārskatīt 1936. gada Montrē konvenciju.
11. jūnijā Turcijas prezidents informēja ASV vēstnieku, ka ir gatavs runāt ar PSRS, bet ne ar tādiem noteikumiem. Turcija uzskatīja, ka visi trīs punkti pārkāpj Turcijas suverenitāti. Padomju izvirzītās prasības pārsteidza pārējos Sabiedrotos, kas uzskatīja, ka par šo jautājumu vēl tikai notiks kopīgas diskusijas. 18. jūnijā notika jauna Sarpera un Molotova tikšanās, kurās Molotovs atkal uzstāja uz robežas izmaiņām. 22. jūnijā Turcija noraidīja PSRS prasības, un sāka meklēt atbalstu pie Lielbritānijas un ASV.
22. jūlijā padomju prasības Turcijai pārrunāja Potsdamas konferencē. PSRS uzsvēra, ka padomju teritoriālās prasības tikai atjaunos 1914. gada Krievijas robežu. Padomju teritoriālo prasību jautājumu prezidents Trūmens ieteica risināt PSRS un Turcijas divpusējās sarunās.[1] 1945. gada 20. augustā Turcija ASV nosūtīja notu kurā lūdza ASV palīdzēt padomju-turku saspīlēto attiecību uzlabošanā.[1]
1945.-46. gadā vairākkārt izskanēja ziņas par ievērojamu PSRS armijas vienību koncentrēšanos Turcijas Balkānu un Kaukāza robežu tuvumā. Tās komandējošais maršals Tolbuhins uzskatīja, ka dienas laikā sakaus turkus. Padomju draudi izraisīja patriotisko turku protestus. Viens no lielākajiem notika 1945. gada 4. decembrī, studentu demonstrācijai pāraugot komunistu laikrakstu redakciju grautiņos. Situāciju reģionā šajā laikā vēl vairāk saasināja PSRS mēģinājumi anektēt Irānas ziemeļu provinces. Ņemot vērā padomju uzvedību, Trūmens pieņēma lēmumu atbalstīt Turciju diplomātiski un militāri.
Armēņu un gruzīnu teritoriālās prasības
labot šo sadaļu1945. gada vidū Gruzijas un Armēnijas ārlietu ministri saņēma slepenu uzdevumu apkopot informāciju par Turcijai pieprasītajām teritorijām — ģeogrāfiju, iedzīvotāju nacionālo sastāvu, vēstures un kultūras pieminekļiem.
Lai izdarītu spiedienu uz Turciju teritoriju jautājumā, PSRS kopā ar armēņu diasporas organizācijām sāka kampaņu par Armēnijas PSR palielināšanu līdz Armēnijas Pirmajai republikai paredzētajām robežām, kuras 1920. gadā bija noteicis ASV prezidents Vilsons.[2][3]
Turcijas armēņus nedrīkst atstāt kā bēgļus izkaisītus pa visu pasauli, armēņu teritorija nedrīkst palikt nopostīta, un armēņu nelokāmo dzīvotgribu nedrīkst pakļaut jauniem, nevajadzīgiem pārbaudījumiem. Armēņiem jādod iespēja atgriezties savās mājās, dzīvot pašiem savu dzīvi, atdzīvināt savu seno kultūru un apvienoties ar brālīgo Padomju Armēniju.
1945. gada martā armēņu baznīcas padome ASV nosūtīja lūgumu prezidentam Trūmenam atbalstīt Armēnijas pretenzijas uz Turcijas kontrolēto Rietumarmēniju. 7. aprīlī Armēņu Nacionālā komiteja no Ņujorkas nosūtīja vēstījumu Staļinam, atgādinot Rietumarmēnijas jautājumu. 1945. gadā Staļins atļāva ievēlēt jaunu armēņu baznīcas katolikosu, lai aizpildītu kopš 1938. gada tukšo amatu. 27. novembri jaunais katolikos Kevorks VI nosūtīja vēstuli Staļinam, Trūmenam un Etlijam, aprakstot armēņu ciešanas zem osmaņu un turku jūga, aicinot pievienot Rietumarmēniju Armēnijas PSR. 1945. gada 2. decembrī PSRS paziņoja, ka dod iespēju trimdas armēņiem pārcelties uz dzīvi Armēnijas PSR. 1946. gada jūlija sākumā pirmie ārzemju armēņi sasniedza Erevānu. Pirmā 1200 imigrantu grupa nāca no franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas.[4] Kopumā uz PSRS pārcēlās gandrīz 87 000 armēņu.
1945. gada 14. decembrī Gruzijas PSR laikrakstā "Komunisti" publicēja divu gruzīnu akadēmiķu rakstu, kurā tie pamatoja gruzīnu vēsturiskās tiesības uz Turcijas teritorijām.
Gruzijas tautai jāsaņem atpakaļ savas zemes, no kurām tā nekad nav atteikusies un nevar atteikties. Mēs pretendējam uz Ardaganas, Artvinas, Oltas, Tortumas, Ispiras, Baiburtas, Gjumjušanes rajoniem un Austrumu Lazistanu, ieskaitot Trabzonas un Giresunas rajonus, t. i. tikai uz daļu tās teritorijas, kādu mums atņēmusi Turcija.[5]
20. decembrī to pārpublicēja pārējo PSRS republiku laikrakstos. Gruzīnu prasību iesniedza Maskavā notiekošajai Sabiedroto ārlietu ministru konferencei. Akadēmiķu rakstam 1946. gada janvārī sekoja Adžārijas musulmaņu vadītāja un Gruzijas baznīcas katolikosa raksti par likumīgajām tiesībām uz senajām gruzīnu zemēm. Gruzīni uzstāja, ka viņiem būtu jāsaņem 12 760 kv.km, kamēr Armēnijai 13 190 kv.km no Turcijai atņemtajām zemēm.[6] Turcijas premjerministrs teritoriālās prasības noraidīja kā jau sen atrisinātas ar abpusējiem līgumiem.
Krīzes beigas
labot šo sadaļu1946. gada aprīlī ASV karakuģi ieradās Stambulā, nogādājot dzimtenē Turcijas vēstnieka ASV mirstīgās atliekas un redzami paužot ASV atbalstu. ASV arī norakstīja gandrīz visu Turcijas parādu. PSRS kampaņa par zemju atgūšanu ātri apklusa. Staļina politika pret Turciju bija pilnīga izgāšanās. PSRS nesaņēma neko no prasītajām teritorijām. No neitrālas valsts Turcija pārgāja ASV nometnē un iestājās NATO. Trūmena doktrīna un Māršala plāns deva Turcijai Rietumu ekonomisko palīdzību, kam sekoja ciešāka sadarbība ar Eiropas valstīm un NATO. Pavisam drīz pēc Staļina nāves, 1953. gada 30. maijā Molotovs informēja Turcijas vēstnieku, ka PSRS oficiāli atsakās no 1945. gadā izvirzītajām teritoriālajām pretenzijām un prasībām par jūras līčiem. Lai arī PSRS turpināja kritizēt Turciju par NATO bāzēm un izlūklidojumiem, kopumā attiecību tonis uzlabojās.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Нотная война». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-04-05. Skatīts: 2019-03-10.
- ↑ «Amerikas armenu vēstījums Ārlietu Ministru Padomei». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 10. martā.
- ↑ «ASV armēņu organizāciju prasības». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 10. martā.
- ↑ «Aizrobežas armeņi atgriežas Erevanā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2019. gada 10. martā.
- ↑ Turcijai Likumīgas prasības
- ↑ СОВЕТСКИЕ ПРЕТЕНЗИИ К ТУРЦИИИ РЕСПУБЛИКИ ЮЖНОГО КАВКАЗАНА ЗАРЕ ХОЛОДНОЙ ВОЙНЫ