Atvērt galveno izvēlni

PSRS ekonomikas reforma (1965)

PSRS ekonomikas reforma 1965. gadā bija Padomju Savienības mēģinājums atjaunot straujos ekonomikas izaugsmes rādītājus, ieviešot dažus tirgus ekonomikas elementus. Par galveno reformu aizstāvi kļuva PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins. 1965. gada reformai sekoja 1973. un 1979. gada reformas, kas arī nesasniedza cerētos mērķus.

Reformas pamatidejasLabot

Jau Ņikitas Hruščova varas pēdējos gados PSRS ekonomikas straujā izaugsme sāka apsīkt. Hruščovs regulāri deva solījumus, kas balstījās cerībās par strauju ekonomisko izaugsmi. Ekonomistu vidū sākās diskusijas par to, kā reformēt staļinisko valsts plāna modeli, padarot to elastīgāku. Ņemot vērā padomju ekonomikas modeli - ražošanas nacionalizāciju un valsts plānu - jebkādas reformas bija politiski jūtīgs jautājums.

1962. gadā Harkovas ekonomists Libermans žurnālā "Ekonomikas jautājumi" publicēja rakstu, ko vēlāk pārpublicēja valsts galvenā avīze "Pravda". Rakstā ar nosaukumu "Plāns, peļņa, prēmija" Libermans ieteica mainīt uzņēmumu darbu, ļaujot tiem paturēt daļu peļņas, kas tos motivētu strādāt labāk, kā arī saistīt strādājošo atalgojumu ar uzņēmumu panākumiem. Uzņēmumiem jāpiešķir lielāka brīvība ražošanas plānu veidošanā, atzīstot, ka totālā ekonomikas plānošana traucē tālākai izaugsmei. Libermana pretinieki norādīja, ka viņa idejas grauj sociālisma pamatelementu - centrāli veikto ekonomikas plānošanu un ievieš kapitālisku peļņas motivāciju.

Pēc Hruščova gāšanas pie varas nākušie Kosigins turpināja atbalstīt ideju, ka ekonomikas izaugsmes veicināšanai nepieciešama augstāka strādājošo produktivitāte, ko varētu veicināt ar strādājošo materiālo ieinteresētību (lielākas algas, prēmijas). Galvenais reformas elements bija "saimnieciskais aprēķins" un atteikšanās no saražotās produkcijas daudzuma, kā galvenā panākumu rādītāja.[1]

Reforma lauksaimniecībāLabot

1965. gada martā sāka lauksaimniecības reformu, samazinot centra iestāžu kontroli pār kolhoziem, samazinot obligāto piegāžu plānus, palielinot investīcijas, 1,5-2 reizes paaugstinot valsts iepirkuma cenas, piešķirot 50% bonusu par ražas plāna pārpildi un atceļot lielāko daļu aizliegumu privāto piemājas saimniecību uzturēšanai. Kolhoziem un sovhoziem norakstīja parādus un lauksaimniecības tehniku pārdeva par pazeminātām cenām.

1966. gadā laukstrādnieku ienākumi pieauga par vidēji 15%. Lauksaimniecības kopprodukcijas apjoms 8. piecgadē (1966-70) pieauga par 21%, valstij saņemot par 1/3 vairāk graudu nekā iepriekš.

Reformas neveiksmeLabot

Visus Brežņeva varas gadus ar aizvien mazāku atdevi lauksaimniecībā investēja milzīgus līdzekļus. Uzlabojumiem traucēja padomju sistēma. Sākās agrorūpniecības kompleksu un rajonu agrorūpniecības apvienību veidošana. Sākās milzīgu vistu un mājlopu fermu celtiecība. Kolhozu un sovhozu strādniekiem sāka maksāt mēnešalgas, kas mazināja to ieinteresētību strādāt. Zemnieki pievērsās savu piemājas saimniecību uzturēšanai. Ražības uzlabošana ar meliorācijas un minerālmēslu palīdzību bieži radīja ilgtermiņa negatīvas sekas. 30-40% no iegūtās ražas parasti gāja bojā novākšanas, transportēšanas un uzglabāšanas laikā. Turpinājās graudu iegāde ārzemēs.

Reforma ražošanāLabot

Reformu sāka 1965. gada septembrī, 43 pārtikas un vieglās rūpniecības uzņēmumiem ļaujot strādāt pēc jauniem noteikumiem:

  • Likvidēja Hruščova izveidotos sovnarhozus, atjaunojot Vissavienības ministrijas, kam bija jākļūst par rūpnīcu palīgiem.
  • Saimnieciskā aprēķina ieviešanu uzņēmumos, kuriem deva tiesības uz patstāvību un pašfinansēšanos.
  • Daļu peļņas atstāja uzņēmumiem, to darba motivēšanai. Šo naudu rūpnīcas drīkstēja tērēt trim mērķiem - darbinieku prēmijām, strādnieku sadzīves un kultūras apstākļu uzlabošanai un jaunu iekārtu iegādei.
  • Bbrigādēm pašām ļāva plānot sava darba termiņus, darba plānus un algu sadalījumu.
  • Gada plānu ieviešana, kas deva lielāku elastību darba plānošanā. Ministrijām bija aizliegts mainīt esošo gada plānu, kura pārpildīšanas gadījumā uzņēmums saņēma prēmiju.[1]

Uzņēmumiem deva ierobežotu brīvību no centrālās kontroles, ļaujot dibināt sakarus uzņēmumu līmenī. Ražošanas ēkas un iekārtas piederēja valstij, un rūpnīcām vajadzēja maksāt par tām nomu. Uzņēmumiem pašiem bija jāmaksā par izejvielām un patērēto enerģiju. Ar to bija paredzēts veicināt racionālāku attieksmi pret resursiem. Strādnieku atalgojumā parādījās gada beigu prēmija (13 alga), rūpnīcas aktīvi cēla dzīvojamās ēkas.

1966. gadā pēc reformas noteikumiem strādāja 243 uzņēmumi, 1967. gadā jau 7000. Kopā tie saražoja ar 40% PSRS rūpnieciskās produkcijas. Reformas rezultātā 8. piecgades laikā (1966-70) ražošanas izaugsme pārsniedza 8%. Uzcēla gandrīz 1900 jaunas rūpnīcas.

Reformas neveiksmeLabot

Kosigina aizstāvētā reforma izgāzās galvenokārt padomju sistēmas un ideoloģijas dēļ. Peļņa un materiālā ieinteresētība pārāk atgādināja kapitālismu. Uzņēmumi dažreiz izmantoja plānošanas un finansēšanas brīvību nevis lai celtu produktivitāti, bet lai celtu savu darbinieku algas. Arī investīcijām ražošanas iekārtās pievērsa mazāku uzmanību. Valsts kontrolētā sistēma traucēja uzņēmumiem izvēlēties izejvielu piegādātājus, realizācijas tirgus un noteikt savu produktu cenas. Darbinieku prēmiju apjoms nedrīkstēja pārsniegt 3% no mēnešalgas, tādējādi nekalpojot par patiesu motivāciju. Uzņēmumi, kam deva tiesības optimizēt strādnieku skaitu, sāka atbrīvot nevajadzīgos, tā radot bezdarba draudus. Radās bažas, ka arī centrālais pārvaldes aparāts būs jāsamazina.

Peļņas elementa ieviešana demonstrēja, ka vairākas nozares strādā ar zaudējumiem, un ir jāsubsidē no valsts budžeta. Galvenais mērķis joprojām bija plāns, nevis brīva tirgus konkurence.

Sistēma nebija gatava atteikties no marksisma un pāriet uz valsts kapitālismu, kā to vēlāk izdarīja Ķīna. Partijas augstākā vadība sāka reformas dažādi ierobežot. Negatīvu lomu nospēlēja 1968. gada Prāgas pavasaris, pēc kura bruņotas apspiešanas Brežņevs vairs nevēlējās riskēt ar sistēmas reformām. Lai arī reformu oficiāli neatcēla, tika pieņemti jauni noteikumi, kas pakāpeniski likvidēja visus pozitīvos aspektus.[2]

Vissavienības ministriju un valsts plāna ietekmes atjaunošana noveda pie gigantisku ražošanas un attīstības reģionu veidošanas, kas koncentrējās uz ekstensīvu resursu un ražotņu izmantošanu. Valstij izdevīgāk kļuva gūt peļņu no dabas resursu ieguves un eksporta, nekā investēt ražošanas modernizācijā. Tas noveda pie straujas ekonomikas izaugsmes samazināšanās un stagnācijas. Strādājošo produktivitāte turpināja kristies, ražošanas iekārtas novecoja.[1]

AtsaucesLabot