Atvērt galveno izvēlni
Bijusī "Valsts plāna" ēka
Rūpnīcas celtniecība, 1967
Plāns un strādājošo entuziasms, 1931
PSRS finanšu situācija, 1979-1980.
Pastmarka ar kārtējiem plāniem

PSRS saimniecība līdz ar Padomju Savienības pastāvēšanu piedzīvoja vairākas izmaiņas, taču kopumā to raksturoja gandrīz pilnīga valsts kontrole pār saimniecisko darbību. Tirgus funkciju pildīja valsts noteiktie ražošanas mērķi un regulētais preču daudzums, kas bija pieejams iedzīvotājiem.

Satura rādītājs

Valsts kontroleLabot

Padomju valsts iestāžu kontroles funkcija un sabiedrības ražošanas aktivitāšu regulēšana noveda pie visas ekonomiskās sistēmas organizēšanas un reglamentācijas. Valsts savā kontrolē pārņēma visus kontaktus starp uzņēmumiem, likvidējot preces-naudas attiecības. Pārņemot ražošanas procesa vadību, valsts birokrātija kļuva par saimniecības sastāvdaļu. Padomju saimniecībai bija raksturīgas vairākas iezīmes:[1]

  • Regulāra centra un reģionu attiecību maiņa, centram gan nostiprinot savu kontroli, gan dodot reģioniem lielāku autonomiju lēmumu pieņemšanā.
  • Izmaiņas valsts un republiku vadībā gandrīz vienmēr nozīmēja arī ievērojamas ekonomikas politikas izmaiņas.
  • Algu noteica darbinieka profesija, hierarhijas līmenis, nostrādāto stundu skaits, nevis viņa pienesums un uzņēmuma darbības rezultāti.
  • Trieciennozares un triecienceltnes, uz kurām maksimāli koncentrējot pieejamos resursus izdevās sasniegt atzīstamus rezultātus.

Valsts, kurai piederēja visa ražošanas sistēma, ieguva preces un līdzekļus, kas radās maksimāli ekspluatējot kontrolētu darbaspēku, kam var maksāt pazeminātas algas. Tas bija īpaši izteikti Staļina varas gados, kad kolhozos sadzītos zemniekus turēja pusbada stāvoklī, par konfiskācijas cenām sagrābjot ražu.[2]

Valsts plāna negatīvā ietekmeLabot

PSRS galveno vietu saimniecībā piešķīra valsts plānam. Pretēji propagandai, padomju piecgažu plānus nekad neizpildīja, jo tos nebija iespējams izpildīt, ņemot vērā saimniecības un rūpniecības reālo stāvokli. Saprotot plāna un realitātes neatbilstību, to parasti pārskatīja reizi gadā. Centra, reģionu, nozaru, uzņēmumu un strādnieku vidū visu laiku pastāvēja spriedze starp plāna mērķu sasniegšanas neiespējamību un prasībām pēc reālākiem plāna mērķiem. Plāna mērķi vienlaikus bija pārspīlēti lieli, un pārāk mazi. Pārspīlēti lieli, lai piespiestu strādājošos uz maksimālo darba atdevi. Pārāk mazi, lai izvirzītos mērķus vismaz daļēji varētu sasniegt, un strādājošie nejustos demotivēti par regulāro izgāšanos.

Plāna mērķiem bija jākalpo produktivitātes motivācijai. Taču valstij regulējot produktu cenas un likvidējot peļņas aspektu, strādājošajiem un uzņēmumiem izsīka impulss strādāt vairāk par minimāli pieprasīto. Valsts centās nepieļaut bezdarbu, un daudzi strādājošie darba laiku pavadīja neproduktīvi. Zemo produktivitāti parasti izskaidroja ar darbinieku trūkumu, tā veicinot vēl lielāka slaistu skaita pieņemšanu. Darbinieki sāka staigāt pa uzņēmumiem, meklējot vietu, kurā varēja iegūt vairāk sadzīves labumus, galvenokārt — dzīvokli.[3]

Preču deficītsLabot

Tā kā darbaspēkam trūka stimula strādāt, valsts centās tos stimulēt, ceļot algas. Taču plānveida sistēma nebija tik elastīga, lai reaģētu un apmierinātu pieaugošo pieprasījumu un naudas daudzumu. Pieauga preču deficīts. Tirgū trūkstot preču, uz kurām tērēt naudu, algas celšana beigās nekalpoja par pietiekamu stimulu strādājošajiem. Neiztērēto naudu cilvēki glabāja krājkasēs, kurās pieauga uzkrājumu apjoms. Lai arī masveida vieglo automašīnu ražošana bija paredzēta, lai daļēji atbrīvotu cilvēkus no uzkrātajiem līdzekļiem, valsts nespēja automašīnas saražot pietiekamā daudzumā. Preču trūkums laukos un piemājas saimniekošanas legalizēšana noveda pie naturālās saimniecības atdzimšanas.

Pastāvēja divu veidu deficīts. Absolūtais deficīts bija preces, kuras nebija plānots ražot, un kuras attiecīgi vienkārši nebija. Padomju cilvēki nezināja par daudziem ikdienas produktiem, kas ārzemēs bija norma. Šo deficītu ļoti minimāli sedza cilvēki, kas drīkstēja doties uz ārzemēm — diplomāti, lidmašīnu apkalpes, jūrnieki, tehniskie speciālisti, kas šādas preces parasti tālāk pārdeva paziņām, komisijas veikalos vai melnajā tirgū. Daļējais deficīts attiecās uz precēm kuras ražoja, bet bija grūti nopērkamas vai atrodamas. Šis deficīts norādīja uz to, ka valsts attiecīgajam produktam ir noteikusi pārāk zemu cenu, necenšas palielināt tā ražošanu vai kļūdās ar preces izplatīšanu. Daļējā deficīta produkti parasti bija nopērkami melnajā tirgū par daudz augstākām cenām.[4]

Hronisko dažādu preču un produktu trūkumu parasti regulēja ar formālām un neformālām rindām, kartiņu sistēmām, ierobežotas pieejamības specveikaliem. Auga spekulācija un melnais tirgus. Preču un pārtikas produktu trūkums negatīvi ietekmēja cilvēku darba un brīvo laiku, liekot daudzas stundas pavadot staigājot pa veikaliem un stāvot rindās.

Sistēmiskās problēmasLabot

Plānveida ekonomika parasti uzrāda labus rezultātus, kad jāmobilizē finanses un darbaspēks lielu infrastruktūras projektu īstenošanai. Problēmas rodas vēlāk, kad jāatjauno novecojošās iekārtas un jāmodernizē pamatlīdzekļi. Šeit vislabāk darbojas brīvais tirgus, kas norāda uz jomām, kas jāmodernizē. PSRS rūpnīcās pieauga novecojošu iekārtu īpatsvars. Ja PSRS ražošanas iekārtas kalpoja vidēji 25-33 gadus, tad ASV 16-20. PSRS koncentrējās nevis uz esošo ražotņu rekonstrukciju, bet esošo paplašināšanu un jaunu celšanu. Cita starpā, tas noveda pie darbaspēka trūkuma daudzās nozarēs, iekārtas stāvēja dīkstāvē. Nevēlēšanos īstenot rekonstrukcijas diktēja sistēmas apsēstība ar produkcijas apjomu plāna sasniegšanu. Ja tiek veikta rekonstrukcija, ražošana ir jāpārtrauc un apjoma plāns netiek izpildīts. Ražotnes turpināja remontēt vecās iekārtas, gaidot, kad ierindā stāsies jaunie cehi, taču tad palielinājās arī ražošanas plāns. Trūkstot tirgus regulējošajam mehānismam — bankrotam, auga neefektīvu un ar zaudējumiem strādājošu uzņēmumu skaits. Šie faktori arī lielā mērā noteica to, kāpēc par spīti milzu kapitālieguldījumiem, saimniecības izaugsme pēc 30. gadu industrializācijas, un ražošanas atjaunošanas pēckara gados, noveda pie straujas izaugsmes 50. gados, kam turpmāk sekoja kritums.[5]

Tā kā jebkuras preces ražošanas sākšana nozīmēja, ka valstij tās plānošana jāsāk jau vairākus gadus iepriekš, PSRS bija pilnīgi atpalikusi vieglās rūpniecības preču ražošanā. Novecojuša dizaina preces pildīja veikalus. Daudzu preču plāni mēģināja paredzēt nākotnes vajadzības, neko nezinot par to, kas un cik lielā apjomā būs pieprasīts. Atšķirībā no kapitālisma, kurā ražotāji iepazīstināja jaunas preces un radīja pieprasījumu pēc tām, PSRS parasti reaģēja uz sūdzībām par preces trūkumu, lai uzsāktu to ražot. Jau pēc definīcijas šādā situācijā pieprasījums vienmēr bija lielāks par piedāvājumu. Ilgstošā un neelastīgā plānošanas sistēma tikai pastiprināja saimniecības stagnāciju.[6]

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot