Pēteris Birkerts

Pēteris Birkerts (1881—1956) bija latviešu literatūrzinātnieks un folklorists. Pirmais savācis un sakopojis latviešu tautas anekdotes.

Pēteris Birkerts Pēteris Birkerts jaunībā Personīgā informācija Dzimis 1881. gada 15. janvārī Jaunsvirlaukas pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1956. gada 18. februārī (75 gadi) Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) Brāļi Antons Birkerts Bērni Gunārs Birkerts

Literārā darbība Pseidonīms P. Gints, P. Torreks, P. Briks Nodarbošanās Rakstnieks, literatūrzinātnieks Valoda Latviešu

Dzīvesgājums

Dzimis 1881. gada 15. janvārī Jaunsvirlaukas pagasta "Jaunbitēnos" lauksaimnieka Jāņa Birkerta (1839—1922) ģimenē. Mācījās Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1897—1900), no kura izslēgts par marksisma propagandu, 1902. gadā ieguva tautskolotāja tiesības. 1904. gadā iestājās LSDSP un piedalījās 1905. gada revolūcijā. Pēc revolūcijas sakāves 1906. gadā devās bēgļu gaitās uz Šveici, 1907.—1911. gadā dzīvoja ASV, kur studēja jurisprudenci Indiānas Valparaiso Universitātē, vēlāk filozofiju un socioloģiju Ņujorkas Kolumbijas Universitātē.

1913. gadā Birkerts atgriezās dzimtenē un strādāja žurnālistikā, pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā strādāja par skolotāju Maskavā, dienēja latviešu strēlnieku pulkos (1916—1917). Pēc Februāra revolūcijas darbojās Rīgas strādnieku deputātu padomes Juridiskajā sekcijā. Krievijas pilsoņu kara laikā dzīvoja Smoļenskā un lasīja lekcijas vietējā universitātē un pedagoģiskā institūtā (1918—1920). 1919. gadā apprecējās ar Mēriju Šopu, viņiem 1925. gadā piedzima dēls Gunārs. Pēc atgriešanās Latvijā lasīja lekcijas Tautas augstskolā un Jelgavas Skolotāju institūtā (1920—1928). 1923. gadā Birkerts pievērsās latviešu folkloras vākšanai un izpētei, izveidoja savu folkloras arhīvu, kas bija otrs lielākais pēc Latviešu folkloras krātuves; folkloras materiālu interpretācijai izvēlējās kontekstus atšķirīgās zinātņu nozarēs, lielākoties strādāja "zinātniskā vientulībā" kopā ar vecāko brāli literatūrzinātnieku Antonu Birkertu (1876—1971). 1933. gadā kopā ar Antonu Birkertu pārņēma Raiņa un Aspazijas arhīvu.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā iestājās jaunnodibinātajā Latvijas PSR Rakstnieku savienībā. Pēc Otrā pasaules kara beigām strādāja Latvijas Valsts universitātē, tomēr 1948. gadā viņu no darba universitātē atbrīvoja.

Miris 1956. gada 18. februārī Jūrmalā, apglabāts Lielupes kapos Bulduros.

Darbi

• 1921: "Socioloģija: skolām un pašmācībai".
• 1921: "Psiholoģija: vidusskolām, skolotāju semināriem un pašmācībai".
• 1922: "Daiļradīšanas psiholoģija. I. Mākslinieka personība".
• 1923: "Pedagoģiskā psiholoģija".
• 1925: "Daiļradīšanas psiholoģija. II. Mākslinieka tapšanas gaita".
• 1926: "Mīlas psiholoģija. I. Romantiskā mīla".
• 1927: "1905. gada revolūcijā cietušie Latvijas skolotāji".
• 1927: "Ko tauta saka par baznīcu un mācītājiem".
• 1928: "Mūsu revolūcijas varoņi un mocekļi".
• 1928: "Pedagoģiskie viduslaiki tagadējā Latvijā".
• 1929: "Atjauta tautas anekdotēs".
• 1929: "Anekdotes estētika".
• 1935: "Rūdolfs Blaumanis kā jauno mākslas talantu audzinātājs".
• 1936: "Mīlas filozofija Aspazijas lirikā".
• 1937: "Latvju tautas dzīves gudrība. 1. daļa. Laimes problēma".
• 1937: "Latvju tautas dzīves gudrība. 2. daļa. Darba filozofija".
• 1937: "Ievads latvju tautas prātniecībā".
• 1937: "Latvju sakāmvārda filozofija".
• 1938: "Latvju tautas estētika. I. Cilvēka skaistums".
• 1939: "Latvju tautas estētika. II. Gara estētika un kritika".