Pēdējais vakarēdiens (Tintoreto)
"Pēdējais vakarēdiens" ir itāļu renesanses gleznotāja Tintoreto glezna. Tā gleznota uz audekla ar eļļas krāsām un tapusi laikā no 1592. līdz 1594. gadam. Tā atrodas Sandžordžo Madžores bazilikā, Venēcijā, Itālijas ziemeļos.
| Pēdējais vakarēdiens | |
|---|---|
| Ultima Cena | |
 | |
| Mākslinieks |
Tintoreto  [1] |
| Gads | 1590s |
| Medijs |
eļļas krāsa, audekls [1] |
| Kustība |
manierisms, Venēcijas skola [2] |
| Temats |
pēdējais vakarēdiens [1] |
| Izmēri | 365 cm (144 in)[1] × 568 cm (224 in)[1] |
| Mantojuma statuss |
Italian national heritage |
| Atrašanās vieta |
Sandžordžo Madžores bazilika, Municipality 1 Venezia-Murano-Burano, Itālija |
| Koordinātas | 45°25′45″N 12°20′36″E / 45.4292°N 12.3433°EKoordinātas: 45°25′45″N 12°20′36″E / 45.4292°N 12.3433°E |
| Īpašnieks |
Abbey of San Giorgio Maggiore |
Pārskats labot šo sadaļu
Tintoreto pēdējo vakarēdienu mākslinieka karjeras laikā attēlojis vairākkārt. Viņa agrākās gleznas Sanmarkuolas (1547) un Sanfeličes baznīcai (1559) ainu attēlo no frontālas perspektīvas, tēliem sēžot pie galda, kas novietots paralēli attēla plaknei. Šādi pēdējais vakarēdiens gleznots visbiežāk, kā zināmākais piemērs ir Leonardo da Vinči 1490. gadu beigu sienas gleznojums Milānā, Itālijā.
Tintoreto 1592.—1594. gada glezna, kas tapusi viņa dzīves pēdējos gados, ievērojami atkāpjas no šīs kompozīcijas. Ainas centru aizņem nevis apustuļi, bet otršķirīgi tēli, tādi kā sieviete, kas nes ēdienu un kalpi, kuri paņem šķīvjus no galda. Galds, pie kura sēž apustuļi, pa stāvu diagonāli atvirzās attēla dziļumā. Tintoreto ar gaismas attēlojumu radījis personīgu atmosfēru, tai nākot gan no griestu lampas, gan Jēzus oreola. Virs ainas lidinās vairāki eņģeļi.
Tintoreto "Pēdējais vakarēdiens" izmanto manierisma paņēmienus, īpaši tas manāms kompleksajā un radikāli asimetriskajā kompozīcijā. Savā dinamiskumā un uzsvarā uz ikdienišķo aina ir līdzīga Venēciešu krogus ainām — gleznā manāma pāreja uz baroku. "Šīs dramatiskās ainas spēja aizraut skatītājus, kā arī pieturoties kontrreformācijas ideāliem un katoliskās baznīcas ticības reliģiskās mākslas didaktiskajai dabai."[3]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Q116739019; lappuse: 88.
- ↑ https://beckchris.wordpress.com/visual-arts/art-history-101-part-one-30000-bce-1599/; Make Lists, Not War; pārbaudes datums: jūnijs 2020.
- ↑ Gardner's Art Through the Ages, Volume II, 13. izdevums. 494. lpp.
Bibliogrāfija labot šo sadaļu
- Carrassat, P.F.R., Maestros de la pintura, Spes Editorial, S.L., 2005. ISBN 84-8332-597-7