Atvērt galveno izvēlni
Šis raksts ir par ģenerāli Ūdentiņu. Par citām jēdziena Ūdentiņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Otto Ūdentiņš (1892. gada 19. decembris1988. gada 22. janvāris) bija Latvijas armijas ģenerālis. Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu veterāns. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Otto Ūdentiņš
Latvijas armijā
Latvijas armijā
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 19. decembrī
Krievijas Impērija, Liezēres pagasts (tagad Latvija)
Miris 1988. gada 22. janvārī (95 gadi)
Padomju Savienība, Rīga
Tautība latvietis
Brāļi Jānis Ūdentiņš
Dzīvesbiedre Milda Paulīne (Pimmermane)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Dienesta laiks 1914. — 1918.
1919. — 1940.
1940. — 1956.
Valsts Krievijas Impērija
Latvija
Padomju Savienība
Struktūra sauszemes armija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas

Latvijas okupācijas laikā parakstīja bruņoto spēku kapitulācijas aktu, vēlāk bija Sarkanās armijas ģenerālmajors.

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1892. gada 19. decembrī Liezēres pagastā. Latvijas armijā no 1930. gada strādāja Latvijas bruņoto spēku štābā. 1940. gada 16. jūnijā viņu pēc PSRS ultimāta saņemšanas Latvijas valdība nosūtīja uz sarunām ar Sarkanās armijas pārstāvi ģenerālpulkvedi D. Pavlovu okupētās Lietuvas Jonišķu dzelzceļa stacijā. Pēc četru stundu sarunām 17. jūnijā plkst. 13.00 viņš parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu — tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot savās mītnēs.

Latvijas armijas kapteinis A. Krimuldēns savās atmiņās pieminējis, ka "Latvijas armijas štāba operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis leitnants Ūdentiņš Jonišķu stacijas restorānā sarīkotajā neoficiālajā maltītē jautājis Pavlovam: “Kas ar mums būs?”, bet tas atbildējis: “Mēs būsim sabiedrotie karā pret Vāciju. Tā ir mūsu kopējais ienaidnieks. Mēs iesim uz Berlīni”."[1]

Pēc Latvijas okupācijas ģenerālmajors O. Ūdentiņš bija 24. teritoriālā (latviešu) strēlnieku korpusa štāba priekšnieks. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1946. gadam bija docents Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā. No 1946. līdz 1956. gadam — LVU kara katedras vadītājs. 1956. gada kļuva par PSRS personālo pensionāru. Miris 1988. gada 22. janvārī Rīgā.

AtsaucesLabot

  1. Četri izdzīvojušie padomju formās gulags.wordpress.com, pārpublicēts no "Latvijas Avīzes" raksta