Otto Ūdentiņš

Šis raksts ir par ģenerāli Ūdentiņu. Par citām jēdziena Ūdentiņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Otto Ūdentiņš (1892. gada 19. decembris — 1988. gada 22. janvāris) bija Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis. Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu veterāns. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Otto Ūdentiņš Latvijas armijā Personīgā informācija Dzimis 1892. gada 19. decembrī Krievijas Impērija, Liezēres pagasts (tagad Latvija) Miris 1988. gada 22. janvārī (95 gadi) Padomju Savienība, Rīga Tautība latvietis Brāļi Jānis Ūdentiņš Dzīvesbiedre Milda Paulīne (Timmermane)

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Dienesta laiks 1914. — 1918. 1919. — 1940. 1940. — 1956. Valsts Krievijas Impērija Latvija Padomju Savienība Struktūra sauszemes armija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas

Latvijas okupācijas laikā parakstīja bruņoto spēku kapitulācijas aktu, vēlāk bija Sarkanās armijas ģenerālmajors.

Dzīvesgājums

Dzimis 1892. gada 19. decembrī Liezēres pagastā. Latvijas armijā no 1930. gada strādāja Latvijas bruņoto spēku štābā. 1940. gada 16. jūnijā viņu pēc PSRS ultimāta saņemšanas Latvijas valdība nosūtīja uz sarunām ar Sarkanās armijas pārstāvi ģenerālpulkvedi D. Pavlovu okupētās Lietuvas Jonišķu dzelzceļa stacijā. Pēc četru stundu sarunām 17. jūnijā plkst. 13.00 viņš parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu — tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot savās mītnēs.

Latvijas armijas kapteinis A. Krimuldēns savās atmiņās pieminējis, ka "Latvijas armijas štāba operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis leitnants Ūdentiņš Jonišķu stacijas restorānā sarīkotajā neoficiālajā maltītē jautājis Pavlovam: “Kas ar mums būs?”, bet tas atbildējis: “Mēs būsim sabiedrotie karā pret Vāciju. Tā ir mūsu kopējais ienaidnieks. Mēs iesim uz Berlīni”."

Pēc Latvijas okupācijas ģenerālmajors O. Ūdentiņš bija 24. teritoriālā (latviešu) strēlnieku korpusa štāba priekšnieks. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1946. gadam bija docents Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā. No 1946. līdz 1956. gadam — LVU kara katedras vadītājs. 1956. gada kļuva par PSRS personālo pensionāru. Miris 1988. gada 22. janvārī Rīgā.