Osvalds Darbiņš (1905—1983) bija latviešu žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Laikraksta "Rīgas Balss" redaktors (1957—1959). Nacionālkomunistu vajāšanu laikā 1959. gada oktobrī atlaists no amata, pēc tam strādāja Latvijas TV studijā par Programmas galvenās direkcijas galveno redaktoru (1960—1965).

Osvalds Darbiņš (ap 1930).

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1905. gada 30. augustā Biržu pagasta Riekstniekos lauksaimnieka Pētera Darbiņa un viņa sievas Dārtes ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Pēc atgriešanās dzimtenē mācījās Jēkabmiesta Valsts vidusskolā (1919—1925), tad strādāja par laborantu Rīgas pilsētas jaunatnes pētīšanas institūta laboratorijā. Darbojās Tautas augstskolas dramatiskajā studijā un iepazinās ar dzejnieci Austru Skujiņu, kura 1930. gadā rakstīja, ka

"[..] Darbiņš vējains, straujš un nepastāvīgs. Pasauli pārstaigājis, cietumos sēdējis, bijis aktieris, ģeogrāfijas students, radiotehniķis, fotogrāfs... Ak, velns viņu zin, kas viss. Nekur tas nepaliks pavisam, ne pie kā viņš ilgi neapstāsies — mans draugs, mans mūžīgais klaidonis... Nekad Darbiņš nebūs liels mākslinieks, ievērojams zinātnieks, slavēts un pelts politiķis, kārtīga darba strādnieks vai ari godīgs ģimenes tēvs. Viņš-cilvēces ilgu un nemiera iemiesojums, mūžīgā alka — šis bālais puisis ar skaistām acīm."[1]

1929. gadā sāka studēt Vīnes Universitātes Filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļā (1929—1933), 1932. gadā laikrakstā "Pēdējā Brīdī" publicēja tēlojumu "Dāniete Vīnes kafejnīcā". Pēc atgriešanās dzimtenē strādāja par statistiķi Latvijas Valsts statistikas pārvaldē (1934—1940), līdztekus darbojās Latvijas Bērnu draugu biedrības Leļļu teātrī" Lielajā Ķēniņa ielā 41/3.[2] 1936. gadā apprecējās ar angļu valodas skolotāju Adelīnu Vilhelmīni Augusti Šteinu un viņiem piedzima meita Alda Darbiņa-Epnere un dēls Valdis Darbiņš.[3]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā O. Darbiņš strādāja laikraksta "Darbs" redakcijā. Vērmahta iebrukuma laikā devās bēgļu gaitās uz Uzbekijas PSR, 1942. gadā mobilizēts Sarkanajā armijā, darbojās 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas laikrakstā "Latviešu Strēlnieks".[1]

Pēc kara beigām strādāja Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktora vietnieku (1947—1952) un žurnālā "Bērnība" (1952—1956), 1948. gadā izšķīrās no sievas Adelīnas, bija LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona otrais sekretārs (1956—1957). 1957. gadā viņš izveidoja vakara laikrakstu "Rīgas Balss", pēc apsūdzības nacionālismā un atbrīvošanas no šī amata strādāja televīzijas studijā par Programmas galvenās direkcijas galveno redaktoru (1960—1965). Pēc pensionēšanās 1966. gadā izdevniecība "Liesma" iespieda viņa pēdējo tulkojumu no krievu valodas: V. Mihailovs. Stāsts par čekistu.[1]

Miris 1983. gada 2. maijā un apglabāts Rīgas Meža kapos.[1]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 literatura.lv
  2. Maija Edīte Runce. Leļļu teātris Latvijā. Karogs, Nr.10 (01.10.1989)
  3. geni.com