Oriona miglājs
Oriona miglājs (arī M 42, NGC 1976) ir emisijas miglājs, kurš atrodas aptuveni 1350 ± 22 gaismas gadu attālumā no Zemes Oriona zvaigznājā zem Oriona jostas. Tas ir spožākais difūzais miglājs[2] un ir redzams ar neapbruņotu aci. Miglājs ir ļoti liels, tas aizņem apmēram 85 x 60 loka minūtes lielu debess apgabalu (apgabals vienlīdzīgs apmēram 4 pilnmēnešiem). Oriona miglājs ir daļa no daudz lielāka Oriona molekulārā mākoņa kompleksa. Miglājs ir tuvākā vieta Zemei, kur „dzimst” jaunas zvaigznes.[4]
Novērojumu dati | |
---|---|
Epoha | J2000 |
Zvaigznājs | Orions |
Rektascensija | 05h 35m 16,5s[1] |
Deklinācija | -05° 23′ 23″[1] |
Raksturojums | |
Tips | emisijas miglājs |
Redzamie izmēri | 85′ × 60′[2] |
Redzamais spožums | 4,0 [2] |
Attālums |
414 ± 7 pc[3] 1350 ± 22 ly |
Rādiuss | ~15 ly [2] |
Oriona miglājs ir viens no visvairāk pētītajiem un fotografētajiem objektiem nakts debesīs.[5] Tas ir devis zinātniekiem daudz informācijas par zvaigžņu un planētu veidošanos no putekļu un gāzu mākoņiem. Oriona miglājā ir novēroti gan protoplanetārie diski, gan brūnie punduri. 1954. gadā Oriona miglājā atklāja Herbiga—Haro objektus.[6] Tie ir milzīgi (apmēram 10 reižu lielāki par Plutona orbītu ap Sauli) zvaigžņveida vielas sabiezinājumi, kurus parasti izmet T Tau tipa jaunas zvaigznes.[6] Šie objekti kustas ar milzīgu ātrumu, līdz pat 300 - 400 km/s.
Atklāšana
labot šo sadaļuIespējams, ka miglāju pirmais atklāja franču astronoms Nikolā-Klods Fabri de Peiresks (Nicolas-Claude Fabri de Peiresc) jau 1610. gadā. Viņš savus datus nepublicēja, vien veica personīgus pierakstus. Pirmais datus par miglāju 1619. gadā nopublicēja šveiciešu matemātiķis un astronoms Johans Baptists Cizats (Johann Baptist Cysat). Vēlākajos gados miglāju cits no cita neatkarīgi atklāja vēl vairāki ievērojami astronomi, arī Kristiāns Heigenss, kura miglāja zīmējums tika publicēts 1659. gadā.
Novērojumi
labot šo sadaļuOriona miglājs ir novērojams ar neapbruņotu aci pat vietās ar nelielu gaismas piesārņojumu. Tas ir redzams kā vidējā „zvaigzne” Oriona „zobenā”. Jau nelielā binoklī var sākt redzēt miglāja aprises. Teleskopā raugoties, miglājā spilgti izceļas Trapeces zvaigžņu kopa, kura savu nosaukumu ieguvusi asterisma dēļ – tās četras spilgtākās zvaigznes izskatās veidojam trapeci.
Zvaigžņu veidošanās
labot šo sadaļuOriona miglājs ir ievērojams kā vieta, kurā veidojas jaunas zvaigznes. Novērojumi miglājā līdz šim ir atklājuši apmēram 700 zvaigznes dažādās attīstības stadijās. Ar Habla kosmisko teleskopu miglājā atklāti vairāk kā 150 protoplanetārie diski. Tie ir gāzes un putekļu diski ap zvaigznēm, no kuriem rodas planētas.
Tuvākie objekti
labot šo sadaļu- M 43 - atrodās uz ziemeļiem no Oriona miglāja, tam blakus (atdala izteikta līnija Oriona miglāja augšdaļā);
- M 78 - atstarojošo miglāju komplekss uz ZZA no ζ Ori;
- NGC 1977, NGC 1973 un NGC 1975 - atstarojošo miglāju komplekss uz ziemeļiem no M 42/43;
- NGC 1980 - blāvs atstarojošais miglājs uz dienvidiem no M 42/43;
- IC 434 - Zirga Galvas miglājs;
- NGC 2024 - Liesmas miglājs - uz austrumiem no ζ Ori.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 NASA/IPAC extragalactic database
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Messier 42
- ↑ The distance to the Orion Nebula
- ↑ An infrared proper motion study of the Orion bullets
- ↑ Astronomers Spot The Great Orion Nebula's Successor
- ↑ 6,0 6,1 Žurnāls Zvaigžņotā debess, 2002./03.(ziema), 13.lpp.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oriona miglājs |
Šis ar astronomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |