Atvērt galveno izvēlni

Olafs Gūtmanis (dzimis 1927. gada 10. janvārī, miris 2012. gada 4. decembrī) bija latviešu dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs un sabiedrisks darbinieks. Tulkojis no lietuviešu, vācu un krievu valodām.

Olafs Gūtmanis
Personīgā informācija
Dzimis 1927. gada 10. janvārī
Valsts karogs: Latvija Liepāja, Latvija
Miris 2012. gada 4. decembrī (85 gadi)
Valsts karogs: Latvija Liepāja, Latvija
Tautība Latvietis
Bērni Māris Gūtmanis, Ieva Gūtmane, Dāvis Gūtmanis
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs
Valoda latviešu

DzīvesgājumsLabot

Olafs Gūtmanis dzimis Liepājā tiesas ierēdņa ģimenē. No 1934. gada mācījies Čakstes pamatskolā. 1941. gada 14. jūnija deportācijās O. Gūtmanis kopā ar vecākiem tika izsūtīts uz Krieviju. Viņa tēvs nonāca Vjatkas nometnē, bet Olafs ar māti apmetās Taimiras pussalā. Strādājis par zvejnieku, plostnieku un kurinātāju. Īsi pēc Otrā pasaules kara beigām, 1947. gadā, Gūtmaņu ģimene nelegāli atgriezās dzimtenē, bet jau 1950. gadā viņi tika izsūtīti vēlreiz.

Latvijā Olafs Gūtmanis agriezās 1956. gadā, 29 gadu vecumā, būdams otrās grupas invalīds. Slimojis ar malāriju un tuberkulozi. Liepājā Olafs sāka strādāt par rēķinvedi sēklu veikalā. Mācījies mūzikas vidusskolā, dziedājis Liepājas teātra muzikālās trupas korī (1959—1962), pēc tam bijis transportstrādnieks un dispečers 27. tipogrāfijā (līdz 1966. gadam). 1960. gadā tika publicēts pirmais Olafa Gūtmaņa dzejolis „Marta” laikrakstā „Komunists”. Vēlāk līdz 1982. gadā ar pārtraukumiem strādājis laikrakstos „Ļeņina Ceļš” un „Komunists”. No 1973. gada bija Rakstnieku savienības biedrs, bet kopš 1988. gada — Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītājs.

Bijis Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas valdes priekšsēdētājs.[1][2]

Miris 2012. gada 4. decembrī, apglabāts Liepājas Centrālos kapos.[3]

DaiļrādeLabot

Dzejoļu krājumi:

  • "Stiprie mezgli" (1964)
  • "Zilā glūda" (1972)
  • "Disonanse" (1977)
  • "Atgriešanās ceļš" (1981)
  • "Saulgrieži" (1985)
  • "Pēdu puķes" (1987)
  • "Goda-vārti" (1996, apkopota pirmsatmodas gadu lirika)
  • "Visa laba jāņuzāle" (2001)

Prozas krājumi:

  • "Mednieku zemē" (1969)
  • "Aiz ziemeļblāzmas"
  • "Vectēva alnis" (abi 1971)
  • "Brieža dziesma" (1977)
  • "Tur, Haijarlika ciedru silos" (1982)
  • "Tundras un taigas stāsti" (1984)
  • "Dzērvju dejas" (2003)
  • "Iekoptā Kurzeme" (2004)
  • "No klaidoņa par svētceļnieku" (2004)
  • "Dzintars" (2004)

Grāmata "Jūrmalciems" (2001)[4]

AtsaucesLabot

  1. «Dzejnieks, rakstnieks, publicists Olafs Gūtmanis». nica.lv. Skatīts: 2018. gada 1. novembrī.
  2. «Olafs Gūtmanis». nekropole.info/lv. Skatīts: 2018. gada 1. novembrī.
  3. «Šorīt mūžībā aizgājis rakstnieks Olafs Gūtmanis». tvnet.lv. Skatīts: 2018. gada 1. novembrī.
  4. «Olafs Gūtmanis». makslinieki.lv. Skatīts: 2018. gada 1. novembrī.