Ofenbergi
Ofenbergi (vācu: von Offenberg) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas bija ieceļojusi Livonijā 16. gadsimtā un 1841. gadā ierakstīta Kurzemes bruņniecības matrikulā. Vēlāk dzimta izplatījās arī Krievijā. 1862. gadā Krievijas valdība Ofenbergiem piešķīra baronu titulu.
Vēsture
labot šo sadaļuOfenbergu dzimtas Baltijas atzars cēlies no Ofenburgas Lorenca, kuru Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms (1498–1568) 1540. gadā iecēla par Kokneses pils pārvaldnieku un Turaidas un Krimuldas fogtu, 1569. gadā viņš kā Livonijas hercogistes pārstāvis piedalījās Ļubļinas ūnijas parakstīšanā. Savukārt Livonijas kara laikā 1571. gadā Svētās Romas impērijas ķeizars Maksimiliāns II Hābsburgs iecēla Štīrijas vietvaldi Ofenburgas Jonasu (Jonas von Offenberg) par savu sūtni Krievijas caristē. Viņu pēcnācējs Lorencs no Ofenburgas († 1625) apprecējās ar Barbaru no Rozeniem, kura mazdēls Heinrihs Kristiāns (1696–1781) kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogistes galminieku (Landhofmeister). Pēc laulībām ar Frīderiki Dēnhofu (Dönhoff) viņš ieguva savā īpašumā Saraiķu un Iļģu (Illien) muižu, kas kļuva par vienu no Ofenbergu dzimtmuižām. Viņa vecākā dēla Pētera fon Ofenberga (1746-1819) dēli Frīdrihs Kārlis Nikolajs Ofenbergs (Фёдор Петрович Оффенберг, 1789–1856) un Emerihs Johans Ofenbergs (Иван Петрович Оффенберг, 1791–1870) pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas Impērijai kļuva par Krievijas karaspēka ģenerāļiem. Savukārt viņa jaunākais dēls slepenpadomnieks Heinrihs fon Ofenbergs (1752-1827) bija viens no Kurzemes literatūras un mākslas biedrības dibinātājiem
Pētera fon Ofenberga mazdēls Heinrihs Pēteris Frīdrihs Ofenbergs (1821–1888) no 1872. līdz 1875. gadam bija Krievijas Impērijas sūtnis ASV. Valdemārs Kristiāns Ofenbergs (Оффенберг, Владимир Христианович, 1856—1927) bija Krievijas Impērijas kuģubūves korpusa ģenerālleitnants.
-
slepenpadomnieks Heinrihs fon Ofenbergs (1752-1827) -
ģenerālis Frīdrihs Kārlis Nikolajs Ofenbergs (1789–1856) -
ģenerālis Emerihs Johans Ofenbergs (1791–1870) -
Karolīne fon Kreica, dzimusi Ofenberga (1786—1857)
Literatūra
labot šo sadaļu- Князь Пётр Долгоруков. Российская родословная книга. — С.-Петербург: Типография III Отделения Сов Е. И. В. Канцелярии, 1856. — Т. 3. — С. 377.