Nacionālā inovācijas sistēma

Nacionālā inovācijas sistēma ietver inovācijas procesā iesaistītos dalībniekus ar mērķi veicināt to sadarbību jaunu vērtību radīšanai.

Nacionālās inovācijas sistēmas termina izcelsme

Sistēmiska pieeja inovācijas fenomenam ir zināma jau kopš 1960. gadiem, kad OECD eksperti uzsāka pētīt lēmumus un izvēli attiecībā uz zinātni, tehnoloģijām un inovāciju.^[1] Par inovācijas kā sociāla fenomena pētniecības aizsācēju var uzskatīt austriešu ekonomistu Jozefu Šumpēteru. Tomēr nacionālo inovācijas sistēmu kā terminu sāka apzināties un lietot tikai 20. gadsimta 80. gadu beigās tādi pētnieki kā Kristofers Frīmens^[2] (Christopher Freeman), Bengts-Ake Lundvalls^[3] (Bengt-Åke Lundvall) un Ričards R. Nelsons^[4] (Richard R. Nelson). Teorētiskajā literatūrā eksistē dažādas nacionālās inovācijas sistēmas definīcijas,^[5] kurām ir kopīga iezīme — skaidrot sistēmā ietilpstošos elementus, to raksturojošās pazīmes un darbības, kā arī mērķi.

Nacionālās inovācijas sistēmas definīcijas

Vienotas definīcijas nacionālajai inovācijas sistēmai nav, jo atkarībā no valsts attīstības īpatnībām un tajā pastāvošajiem apstākļiem (sociālie, ekonomiskie, kultūras u.c.) nacionālās inovācijas sistēmas definējums var atšķirties. Ričards R. Nelsons nacionālo inovācijas sistēmu definēja kā:

“Noteiktu iestāžu vai organizāciju savstarpējo mijiedarbību, kura nosaka valsts ietvaros esošo uzņēmumu inovatīvās darbības līmeni”.^[4]

Bengts-Ake Lundvalls šo sistēmu definēja kā:

“Saistītu elementu un attiecību kopumu, kuru savstarpējās sadarbības rezultātā īstenotos jaunu un ekonomiski lietderīgu zināšanu izstrāde, izplatīšanās un pielietošana. Šajā gadījumā kā elementi tiek nosaukti — uzņēmumi, publiskā sektora pētniecības centri un universitātes, kā arī finanšu institūcijas, izglītības sistēma, valsts pārvaldes iestādes un citi dalībnieki, kuri savstarpēji sadarbojas.”^[3]

Kristofers Frīmens nacionālās inovācijas sistēmas jēdzienu skaidroja kā:

“Privātā un publiskā sektora institūciju tīklu, kuru darbība un mijiedarbība rosina, pārveido un izplata jaunas tehnoloģijas”.^[6]

Kā vienu no pirmajiem vienotajiem skaidrojumiem var uzskatīt 1997. gada OECD pētījumā sniegto nacionālās inovācijas sistēmas definējumu, kas skaidro, ka:

„Nacionālās inovācijas sistēmas koncepcija balstās uz priekšnoteikumu izprast attiecības starp inovācijas procesā iesaistītajiem dalībniekiem, lai uzlabotu tehnoloģisko sniegumu.”^[7]

Nacionālā inovācijas sistēma 21. gadsimtā

Laika gaitā (20. gadsimta 90. gadi — 21. gadsimta sākums) mainās izpratne par inovāciju,^[8] kam seko arī viedokļu maiņa par nacionālo inovācijas sistēmu, kuras robežas kļūst aizvien grūtāk noteikt, nošķirot faktorus, kuri ir sistēmas pamatsastāvdaļas un faktorus, kuri to ietekmē.^[9] Jēdziens - nacionālā inovācijas sistēma kļūst relatīvs, jo tas ir atkarīgs ne tikai no tās pamatelementu savstarpējās mijiedarbības, bet arī no attiecīgās valsts sociāli ekonomiskās, politiskās un kultūras vides,^[10] kā arī vēsturiskās attīstības un ģeogrāfiskā novietojuma un citiem faktoriem. 21. gadsimta sākumā nacionālās inovācijas sistēmas mērķis ir radīt priekšnoteikumus, lai tās pamatelementu mijiedarbības rezultātā, jaunradīto zināšanu plūsmu varētu izmantot jaunu konkurētspējīgu produktu, pakalpojumu un ražošanas metožu radīšanai^[11] — īstenot zināšanu komercializāciju.

Aplūkojot inovāciju kā procesu, kurā valsts ietvaros tiek radītas, jaunapgūtas un praktiski pielietotas dažāda rakstura, nozaru un nozīmes zināšanas ar mērķi radīt sociālu labumu un veicināt ekonomikas attīstību, tehnoloģiskā evolūcija vairs nav inovācijas centrālais mērķis un priekšplānā izvirzās tādi aspekti kā:

inovācijas koncepcijas paplašināšanās (no šauras uzņēmējdarbības peļņas koncepcijas uz sociālo inovāciju);
ātrums un sadarbība (no sadrumstalotas birokrātijas uz elastīgu sadarbību un vienas pieturas aģentūru principu);
investīcijas nākotnes infrastruktūrā (no ceļu infrastruktūras uz platjoslas internetu, no kontroles uz piekļuvi);
jaunradīti finansēšanas modeļi (no publiskā un privātā savstarpējās konkurences uz publisko un privāto partnerību);
jauna veida sadarbības platformas (no slēgtiem procesiem uz atvērtu un iesaistošu sadarbību).

Nacionālās inovācijas sistēmas elementu grafiskais attēlojums

Nacionālā inovācijas sistēma var tikt raksturota kā noteiktu elementu kopums vairākās dimensijās, kā, piemēram, izglītība, zinātne un pētniecība, uzņēmējdarbība, un valsts īstenotā politika inovācijas kontekstā, kas kā pirmās dimensijas elementi ir iesaistīti inovācijas procesā. Šos elementus jau citā dimensijā ietekmē tādi elementi kā finanšu sektors, sociālie un kultūras aspekti, ekonomikas atvērtība un attīstības līmenis, politiskā vide, globalizācijas līmenis un citi. Šo elementu mijiedarbības rezultātā tiek radītas jaunas zināšanas, kas tiek pārvērstas jaunās vērtībās.

Nacionālā ekonomika

Pasaulē pašlaik ir apmēram 160 valstis. Tās neapšaubāmi atšķiras viena no otras gan pēc lieluma, gan iedzīvotāju skaita, tomēr pastāv vairāk raksturlielumi, kas visām šīm valstīm ir līdzīgi. Piemēram, tajās notiek ekonomiskā aktivitāte. Preces un pakalpojumi tiek ražotas, mainītas un patērētas. Ekonomiskās aktivitātes apjomu var noteikt daudz dažādos veidos, tomēr visbiežāk tiek izmantoti valsts IKP un nacionālā kopprodukta rādītāji. Abi no tiem parāda kopējo produktu un pakalpojumu pārdošanas apjomu vērtību. Turklāt šos abus rādītājus var izmantot arī kā nacionālā ienākuma rādītāju. Atšķirība starp šiem rādītājiem slēpjas faktā, kur un kas ir saražojis preces un pakalpojumus. IKP tiek noteikts pēc saražotās produkcijas kopējā apjoma dotajā valstī, neatkarīgi no tā, vai ražotājs ir vietējais vai ārzemju. Savukārt nacionālais kopprodukts tiek noteikts pēc konkrētās valsts ražotāju saražotā konkrētajā valstī vai ārpus tās. Viens no valsts labklājības rādītājiem bieži vien tiek noteikts pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. Tas būtībā parāda, cik daudz katrs no iedzīvotājiem iegūtu, ja viss saražotais tiktu sadalīts. Pēc šī standarta dažas valstis ir ar zemiem vai vidējiem ienākumiem, savukārt citas ar augstiem ienākumiem.

Starptautiskās ekonomiskās attiecības

Mūsdienās, lai saprastu, kā notiek tirdzniecība starp pasaules valstīm, ir nepieciešams pārzināt starptautiskās ekonomiskās attiecības. Praktiskā līmenī starptautiskās ekonomiskās attiecības noder daudzos darbos starptautiskos uzņēmumos, bankās un organizācijās. Pasaules ekonomikas sistēma sastāv no resursiem, teritoriālās politikas ekonomiskām vienībām, ekonomikas politikas un starptautiskām ekonomiskām attiecībām. Starptautiskās ekonomiskās attiecības ir atsevišķu nacionālo ekonomiku saimniecisko sakaru sistēma, kuras pamatā ir starptautiskā darba dalīšana. Starptautiskās ekonomikas struktūra ir: starptautiskā darba dalīšana, starptautiskā specializācija un sadarbība, starptautiskā tirdzniecība, starptautiskais pakalpojumu tirgus, valūtas, finanšu un kredīta attiecības starp valstīm, kapitāla un darba spēka tirgus, integrācijas procesu veidošana un regulēšana un starptautiskā ekonomisko organizāciju darbība.

Skatīt arī

Ārējās saites

A Strategy for American Innovation "Driving towards sustainable growth and quality jobs" [1]
Business Panel report "Reinvent Europe through innovation" [2]
European Commission Communication "Reviewing Community innovation policy in a changing world" [3]
European Commission Communication "Putting knowledge into practice: A broad-based innovation strategy for the EU" [4]
European Commission Communication "More Research and Innovation - Investing for Growth and Employment: A Common Approach" [5]
Council Conclusions on a broad-based innovation strategy "Strategic priorities for innovation action at EU level" [6]
Progress report on the Broad-based Innovation Strategy [7]^{[novecojusi saite]}
Report on performance of Australia’s national innovation system „Australian Innovation System Report 2010” [8]
Steering Group’s Proposal for Finland’s National Innovation Strategy „National Innovation Strategy” [9]
United Kingdom White paper on innovation „Innovation Nation” [10]
Vinnova Strategy Proposal for Sustainable Growth for Sweeden „Research, Development, and Innovation” Proposal 2009-04-17.pdf^{[novecojusi saite]}

Atsauces un piezīmes

↑ Godin, B. (2009). National Innovation System: The System Approach in Historical Perspective. Science Technology Human Values, 34, 476—501.
↑ Freeman, C., J. Clark, and L. Soete. (1982). New technology systems: An alternative approach to the clustering of innovations and the growth of industries. In Unemployment and technical innovation, ed. C. Freeman, J. Clark, and L. Soete. Connecticut: Greenwood Press, 64-81.
↑ ^3,0 ^3,1 Lundvall, B.-A., ed. (1992). National systems of innovation: Towards a theory of innovation and interactive learning. London: Pinter.
↑ ^4,0 ^4,1 Nelson, R. R. (1993). National innovation systems: A comparative analysis. Oxford: Oxford University Press.
↑ OECD (1997). National Innovation Systems, 1997. Paris.
↑ Freeman, C. (1987). Technology Policy and Economic Performance: Lessons from Japan. London: Pinter Pub.
↑ National innovation systems. OECD. 1997. OECD Publications, 2, rue André-Pascal, 75775 Paris Cedex 16, France.
↑ OECD (2005). Guidelines for collecting and interpreting innovation data. Third edition. Paris.
↑ Edquist, C. (2001). Systems of innovation for development. Background paper for Chapter 1: “Competitiveness, Innovation and Learning: Analytical Framework” for the UNIDO World Industrial Development Report (WIDR).
↑ Edquist, C. Innovation policy — a systemic approach. In The globalizing learning economy. — Oxford, Oxford University Press. — 2001. — 32 p.
↑ Building Knowledge Economies: Opportunities and Challenges for EU Accession Countries. World Bank. — 2002. — 32 p. www.worldbank.org/eca/knowledgeeconomy

[1] Godin, B. (2009). National Innovation System: The System Approach in Historical Perspective. Science Technology Human Values, 34, 476—501.

[2] Freeman, C., J. Clark, and L. Soete. (1982). New technology systems: An alternative approach to the clustering of innovations and the growth of industries. In Unemployment and technical innovation, ed. C. Freeman, J. Clark, and L. Soete. Connecticut: Greenwood Press, 64-81.

[autogenerated1-3] 3,0 ^3,1 Lundvall, B.-A., ed. (1992). National systems of innovation: Towards a theory of innovation and interactive learning. London: Pinter.

[autogenerated2-4] 4,0 ^4,1 Nelson, R. R. (1993). National innovation systems: A comparative analysis. Oxford: Oxford University Press.

[5] OECD (1997). National Innovation Systems, 1997. Paris.

[6] Freeman, C. (1987). Technology Policy and Economic Performance: Lessons from Japan. London: Pinter Pub.

[7] National innovation systems. OECD. 1997. OECD Publications, 2, rue André-Pascal, 75775 Paris Cedex 16, France.

[8] OECD (2005). Guidelines for collecting and interpreting innovation data. Third edition. Paris.

[9] Edquist, C. (2001). Systems of innovation for development. Background paper for Chapter 1: “Competitiveness, Innovation and Learning: Analytical Framework” for the UNIDO World Industrial Development Report (WIDR).

[10] Edquist, C. Innovation policy — a systemic approach. In The globalizing learning economy. — Oxford, Oxford University Press. — 2001. — 32 p.

[11] Building Knowledge Economies: Opportunities and Challenges for EU Accession Countries. World Bank. — 2002. — 32 p. www.worldbank.org/eca/knowledgeeconomy

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]