Monpensjē hercogiene Anna Marija

Orleānas Anna Marija Luīze, Monpensjē hercogiene (dzimusi 1627. gada 27. maijā, mirusi 1693. gada 5. aprīlī), zināma arī kā La Grande Mademoiselle bija Orleānas hercoga Gastona un viņa pirmās sievas Burbonu Marijas vecākā meita. Kā viena no lielākajām mantiniecēm vēsturē, viņa nomira neprecēta un bez bērniem, atstājot savu plašo mantojumu brālēnam, Francijas Filipam. Pēc vairāku bildinājumu virknēm no vairākiem Eiropas valdošo ģimeņu locekļiem, iekļaujot Čārlzu II, Afonso IV un Emanuelu II, Marija beidzot iemīlējās starpniekā, Komonas Antuānā un skandalizēja Francijas tiesu, kad lūdza Luijam XIV atļauju precēt viņu, bet tāda savienība tika uzskatīta par misallianci. Mariju visvairāk atceras ar viņas lomu Frondā, slavenā komponista Lulli iepazīstināšanu ar karaļa galmu un viņas memuāriem.

Orleānas Anna Marija Luīze La Grande Mademoiselle
Madmuazēla, Pjēra Miņāra skola.
Monpensjē hercogiene
Valdīšana	1627. gada 4. jūnijā – 1693. gada 5. aprīlī
Priekštecis	Burbonu Marija
Pēctecis	Francijas Filips
Dzimusi	1627. gada 29. maijā Luvras pils, Parīze, Francija
Mirusi	1693. gada 5. aprīlī (65 gadu vecumā) Luksemburgas pils, Parīze, Francija
Apglabāta	Karaliskā bazilika, Sendenī, Francija
Dinastija	Burbonu-Monpensjē Orleānu
Tēvs	Orleānas hercogs Gastons
Māte	Burbonu Marija
Reliģija	katolisms
Paraksts

Dzīve

Agrīnie gadi

Orleānas Anna Marija Luīze piedzima Luvras pilī, Parīzē, 1627. gada 29. maijā. Viņas tēvs bija Orleānas hercogs, Gastons, zināms kā Monsinjors (franču: Monsieur), kas bija vienīgais izdzīvojušais karaļa Luija XIII brālis. Viņas 21 gadus vecā māte, Burbonu Marija, vienīgais izdzīvojušais Burbonu dinastijas loceklis līdz meitas piedzimšanai, kura nomira 5 dienas pēc Annas Marijas dzemdēšanas. Tātad, jaundzimusī, nākamā Monpensjē hercogiene, mantoja savas mātes lielo mantojumu, kas sevī iekļāva piecas hercogistes, Overņas dofināti un suverēno Žuanvilas firstisti, kas atrodas vēsturiskajā Šampaņas provincē.

Būdama Monsinjora vecākā meita, Anna Luīze bija zināma kā Madmuazela kopš dzimšanas un tā kā viņa bija Francijas karaļa Anrī IV mazmeita, Annas tēvocis Luijs XIII deva viņai jaunu titulu "petite-fille de France" (Francijas mazmeita).

Madmuazēla tika pārcelta no Luvras uz Tuilerijas pili un nodota Žannas Ārlijas aprūpē, Sent Žorža madāmas, kas bija mājas galvenā un mācīja Annai lasīt un rakstīt. Madmuazelai vienmēr bija lieliska pašvērtējuma izjūta un kad tika jautāts par Annas mātes vecmāti Anrietu Katrīnu Žuajozu, Anna atbildēja, ka viņa nebija viņas vecmāte, jo Anrieta "nebija karaliene". Viņa uzauga Marijas Nemūras kompānijā, kā arī ar Antuāna III Gramona māsām.

Madmuazela bija ļoti tuva savam tēvam Gastonam, Orleānas hercogam. Bieži iesaistīts sazvērestībās pret Luiju XIII un viņa nepopulāro galveno padomnieku, kardinālu Rišeljē, tādēļ viņam bija sliktas attiecības ar galmu, pat izraidīts vairākas reizes.

Madmuazēlas tēvs, Orleānas Gastons, attēlots Antonisa van Deika litogrāfijā. Annai bija maigas attiecības ar savu tēvu.

Madmuazēlas tēvs apprecējās ar Lorentīnas Margaritu slepenā ceremonijā 1632. gada naktī no 2. uz 3. janvāri, Nansī. Neieguvis vecākā brāļa iepriekšēju atļauju, pāris nedrīkstēja Francijas galmā un laulība tika turēta slepenībā. Uzzinot, ka kardināls bija viņas tēva trimdas ietekme, Madmuazēla dziedāja vairākas ielu dziesmas un parodijas paša kardināla klātbūtnē, kā rezultātā viņa ieguva bargu bārienu no kardināla, kas bija viņas krusttēvs.

Septiņgadīgā Madmuazēla redzēja savu tēvu atkal 1634. gada oktobrī. Pirmoreiz divu gadu laikā viņa satika savu tēvu Limūrā, kur viņa "metās tēva rokās". Gastons apmetās Bruā, kur Madmuazēla bieži nāca ciemos.

Kad piedzima Luijs XIV 1638. gadā, Madmuazēla nolēma apprecēties ar viņu, saucot viņu par savu "mazo vīru". Rišeljē vēlāk aizrādīja viņai par šiem izteikumiem. Neskatoties uz Madmuazēlas sapņiem, nebija noslēpums, ka viņas tēvs gribēja precināt savu meitu ar Burbonu Luiju, asins karali (franču: prince du Sang) (cēlies vīriešu līnijā no Vendomē Šarla, pirmā Burbonu asins karaļa) un viens no viņa vecajiem sazvērniekiem. Šī laulība nekad netika īstenota.

Sent Žorža madāma nomira 1643. gadā un Madmuazēlas tēvs izvēlējās Fjeskas madāmu pārņemt viņas vietu. Madmuazela jutās sagrauta pēc iepriekšējās audzinātājas nāves un nelabprāt pieņemot jaunu audzinātāju, bija neveikla mācekle; viņa vienreiz ieslēdza jauno audzinātāju savā istabā, kā arī Fjeskas madāmas mazdēlu, kas bija otrā istabā. Viņas tēvocis arī nomira tai pat gadā maijā, atstājot Luiju XIV kā Francijas karali. Luijs XIII pirms nāves bija apstiprinājis sava brāļa lūgumu par piedošanu un atļālva laulību ar Lorentīnas Margaritu, pēc kā pāris uzsāka laulību jau trešo reizi 1643. gada jūlijā Medonā pirms Parīzes arhibīskapa un Orleānas hercogs un hercogiene beidzot tika uzņemti galmā.

1646. gadā Madmuazēla iepazinās ar Velsas princi Čārlzu. Viņas tante, Francijas Henrieta Marija, ieteica domu Annai apprecēties ar Čārlzu, norādot, ka viņam iepatikās Madmuazēla, bet nekas tālāk netika teikts tajā laikā.

Drīz vien pēc imperatores Marijas Annas nāves, Madmuazēla pārtrauca visas intereses princī, tādējādi nopūtās pār savienību ar savu atraitni, imperatoru Ferdinandu III. Tomēr, zem Mazarīna ietekmes, karaliene Anna, Madmuazēlas tante pēc laulības un mazā Luija XIV pavaldone, neņēma vērā viņas lūgumus. "Visturīgākā Eiropas princese vienpate" nevarēja apprecēties ar mazuli Luiju XIV vai viņa brāli, Orleānas hercogu. Karaliene Anna ieteica savu brāli, Austrijas kardinālu Ferdinandu, bet Madmuazēla atteica.

Fronda

Madmuazēla 1652. gadā, autors Sēvas Žilbērs

Viena no galvenajām Madmuazēlas dzīves jomām bija iesaistīšanās Francijas vēsturē zināmajā Frondā, kas bija pilsoņu karš Francijā iedalīts divos atšķirīgos periodos: Fronde Parlementaire (1648-1649) un Fronde des nobles (1650-1653). Pirmo gadījumu izraisīja nodoklis, ko iekasēja Parīzes parlamenta tiesu darbinieki, kas saskārās ar noraidījumu maksāt un kad parādījās Kondē princis (nākotnes Lielais Kondē) kā nemiernieks, viņš aplenca Parīzi, bet kardināls Mazarīni bija pret to.

Rjēlas mierā 1649. gada 1. aprīlī parlamentārā Fronda beidzās un tiesa atgriezās Parīzē augusta mēnesī starp lieliskām svinībām. Madmuazēla saslima ar bakām, bet izdzīvoja. Atveseļojusies, Anna sadraudzējās ar Klēru Klemensu, Lielā Kondē nevēlēto sievu. Pāris apmetās Bordo, kur Madmuazēla tika iesaistīta miera procesā, kas pārstāja pilsētas aplenkumu 1650. gada oktobrī. Viņas loma šajā jautājumā izskatījās kā dumpīga karalienes Annas acīs.

Pat neskaidros laikos, laulības iespēja starp Madmuazēlu un Kondē princi radās, kad Klēra Klemensa kļuva smagi slima. Madmuazēla apsvēra bildinājumu, jo viņa joprojām būtu saglabājusi savu rangu kā viena no vissvarīgākajām sievietēm galmā un viņas tēvam bija labas attiecības ar Kondē. Šie plāni sabruka, kad Klēra Klemensa atguvās.

1652. gadā bija vēl viena Fronda, šoreiz iekļaujot Asins princesi. Mazarīni bija trimdā un netika atsaukts līdz nākamā gada oktobrim. Orleānā, Madmuazēlas vārdamāsa un tēva hercogistes galvaspilsēta gribēja būt neitrālā pozīcijā pilsoņu kara laikā, pilsētas tiesneši redzēja, ko karš nodarīja Blezonas tuvākajā apkaimē un gribēja izvairīties no tāda paša likteņa. Pilsēta pieprasīja Madmuazēlas tēva ieguldījumu, lai izvairītos no izlaupīšanas. Gastons bija nedrošs, tādēļ Madmuazēla uzņēmās atbildību uz saviem pleciem doties uz Orleānu pārstāvēt savu tēvu un pieliktu punktu visām nekārtībām. Ceļojot caur Artenē, Madmuazēlai tika dota ziņa, ka pilsēta neuzņemtu viņu, jo karalis bija pretinieks, atsaucoties uz Madmuazēlas nepatiku pret Mazarīni.

Kad Madmuazēla ieradās Orleānā, pilsētas vārti bija slēgti un pilsēta atteicās tās atvērt. Viņa uzkliedza, lai vārti tiktu atvērti, bet Madmuazēli neņēma vērā. Tuvojošais laivotājs piedāvāja aizairēt viņu uz Porte de La Faux, kur bija vārti uz upes. Madmuazēla iekāpa laivā,"rāpjoties kā kaķis" un "lecot pār žogu", tādā veidā sevi nesavainojot un pārrāpās caur vārtu spraugu. Madmuazēla iegāja pilsētā un viņu satika triumfāli, pārnēsājot uz krēsla caur Orleānas ielām, lai visiem būtu tas redzams. Madmuazēla teica, ka viņa nekad nav bijusi "tik sajūsminājušā situācijā".

Paliekot piecas nedēļas, Madmuazēla kļuva piesaistīta, saucot "šī ir mana pilsēta", pirms atgriežoties Parīzē 1652. gada maijā. Priekšvakarā, Parīze atkal bija panikas stāvoklī pēc Sent Antuāna Foburžas kaujas; Madmuazēla, lai princim Kordē iekļūt pilsēta, kuru kontrolēja Tirenss, šāva no Bastīlijas uz Tirensa armiju tā paša gada 2. jūlijā. Mazarīni piebilda:"ar to kanonu Madmuazēla nošāva savu vīru".

Izsūtīšana

Baidoties par savu dzīvību, Madmuazēla aizbēga no Parīzes drošības labad uz savu rezidenci Senfaržo. Viņa palika trimdā līdz 1657. gadam, kad atkal tika aicināta galmā. Viņa devās ar Fjeskas madāmu un Frontenakas madāmu, Jaunās Francijas ģenerālgubernatora sievu.

Skatus uz Senfaržo, kur Madmuazēla palika trimdas laikā.

Nekad iepriekš neapmeklējot Senfaržo, viņa nezināja kādā stāvoklī bija ēka, tādēļ palika mazā rezidencē Danerī, viņas īpašumu muižas pārvaldnieka sagaidīta. Tomēr, pārliecinot Madmuazēlu atgriezties Senfaržo, viņa apmetās savā namā nākamos četrus gadus un drīz sāka uzlabot ēku Fransuā Levo vadībā., slavenā arhitekta Luija Levo brālis.

Levo pārtaisīja Senfaržo eksterjeru 200'000 livru apmērā. Plāni nejauši sadega 1752. gadā un cieta papildu bojājumus 1850. gadā, tādējādi visas Madmuazēlas rezidences liecības bija pagalam. Neskatoties uz to, ka Madmuazela bija trimdiniece, viņa joprojām apciemoja savu tēvu Bluā. Kamēr vēl būdama Senfaržo, Madmuazēla kaut ko skribinādama, uzrakstīja sīku biogrāfiju ar virsrakstu "Madame de Fouquerolles", neskatoties uz nepareizo pareizrakstību un gramatiku. Madmuazēla izskatīja savas finanses, kas bija zem viņas tēva vadībā. Sasniedzot savu augstāko punktu 1652. gadā, tika atklāts, ka viņas tēvs nebija pilnībā atklāts par finansēm un tas bija iemesls parādam 800'000 livru apmērā. Tai pat laikā Madmuazēlas vecmāte, Laulātā Gīzes hercogiene, piekrāpa Madmuazēli, mazmeitai pārrakstot prom savu naudu viņai aplamu pretenziju pamatā. Madmuazēlas tēvs tika iesaistīts šajā nebūšanā, kas lika viņu attiecībām sarukt. 1656. gadā dzirdot, ka viņas tēvs tika attaisnots par saviem skandāliem, pati Madmuazēla teikusi, ka aizmirsīšot visu slikto saistībā ar sava tēva finansiālajām krimināllietām un turpināja tuvās attiecības ar tēvu.

Atgriešanās galmā un ģimenes dzīve

Kad Madmuazēlas tēvs tika aicināts atpakaļ galmā, tas pavēra viņai ceļu. Madmuazēla devās uz Sedānu, Ardeni, kur tika izveidots galms 1657. gada jūlijā. Neredzējusi savu ģimeni kādus piecus gadus, viņu satika un piedeva, un tika piebilsts, ka Madmuazelas "izskats uzlabojās", saskaņā ar karalieni Annu.

Aprakstot sevi rakstiski vēlāk tai pat gadā, viņa piebilda, ka nav "nedz resna, nedz tieva" un "izskatījās veselīga"; Mana krūts ir labi izveidota; manas plaukstas un rokas nav skaistas, bet āda ir laba...". Tai pat gadā, Madmuazēla iepazinās ar Zviedrijas Kristīni, kura ieradās Francijā 1656. gada jūlijā. Abas dāmas iepazinās Esonā, kur skatījās baletu kopā. Madmuazēla vēlāk izteicās par Kristīni:"ļoti mani pārsteidza. [...] Viņa bija visneparastākais radījums".

"Dzimšanas cēlums un priekšrocības, ko dod bagātība [...] tai vajadzētu nodrošināt visus laimīgos dzīves elementus...kaut ir cilvēki ar visām šīm lietām, bet nelaimīgi. Savas pagātnes notikumi man dotu pietiekamu pierādījumu tam, nemeklējot piemērus visur"

Madmuazēla par savu bagātību

Galmā, Madmuazēlas brālēni Luijs XIV un Orleānas Filips bija 19 un 17 gadus veci, attiecīgi. Madmuazēlas iesaiste Frondā izpostīja viņas sapni kļūt par Luija konsorti, bet Anžū hercogs bija spiests viņai paklausīt, neskatoties uz viņa atklāto homoseksuālismu.

Neraugoties uz ideju, Madmuazēla vēlāk pateica Filipam, ka viņš vienmēr palika tuvu savai mātei it kā viņš būtu bijis "kā bērns".

Madmuazēla saslima Parīzē 1657. gada septembrī, kad iegādājās d'E pili no Lorēnas Marijas (savas māsasmeitas) savas slimošanas beigās pirms Senfaržo atgriešanas savai mīļotai uz Ziemassvētkiem.

1660. gada februārī Gastons nomira no insulta Bluā. Būdama par viņa vecāko meitu, Madmuazele bija galvenā mantiniece un Gastons viņai atstāja ievērojamu mantojumu, kas padarīja kuplāku Madmuazēlas jau plašo personālo bagātību. Sava tēva sēru dēļ Madmuazēlai bija ļauts iet tikai oficiālo laulību starp Luiju un Austrijas Mariju Terēzi, tomēr Madmuazēla apmeklēja pilnavras ceremoniju anonimitātē, nepamānot nevienu. Nākamā laulība bija starp Filipu I, Orleānas hercogu un Anglijas Henriettu (jaunāko karalienes Marijas Henriettas un mirušā Čārlza I Stjuarta meitu) 1661. gada 31. martā. Madmuazēla bija vairāku citu galma biedru klātbūtnē.

Filips un Henrietta bija vētrains pāris. Filips bija atklāts homoseksuālis un atklāti dzīvoja ar saviem mīlniekiem Karaļa pilī, kas Henriettai ļoti nepatika. Attiecīgi, viņa atklāti flirtēja ar Luiju XIV, kā arī pavedināja Filipa mīļāko, Gišas grāfu. Madmuazēla bija Filipa un Henriettas jaunākā bērna, Valuā Madmuazēlas, krustmāte. 1670. gadā pēc Henriettas nāves, Luijs XIV pajautāja, vai Madmuazēla vēlētos aizpildīt "vakanto vietu", ko bija atstājusi Henrietta, bet viņa atteicās.

Madmuazēla kā Minerva tur sava tēva portretu, gleznoja Pjērs Burgiņons (Versaļas muzejs)

Madmuazēlai bija tuvas attiecības ar savu jaunāko pusmāsu Margaritu Luīzi. Abas apmeklēja teātri un Madmuazēlas salonu.

Margarita Luīze vēlāk palūdza viņai tikt galā ar lietām, kad Kozimo III piedāvāja aliansi 1658. gadā. Madmuazēlai palūdza nodrošināt tās izpildi, jo iepriekšējā Savojas hercoga alianse neizdevās.

Sākotnēji sajūsmināta par precību izredzēm, Margaritas Luīzes satraukums pārvērtās par izbailēm, kad viņa uzzināja par Madmuazēlas neatbalstu Toskānam. Pēc šī visa, Margaritas Luīzes uzvedība kļuva nekārtīga: viņa šokēja galmu, izejot laukā bez pavadības ar savu brālēnu Lorēnas Kārli V, drīz vien abi kļuva par mīlniekiem. Viņas pilnvaras laulība neko nedarīja, lai mainītu savu attieksmi, viņa mēģināja aizbēgt un doties medībās, tikai to apturēja pati Madmuazēla.

1663. gadā Luijs XIV atkal griezās pie Madmuazēlas ar lūgumu atrast pārinieku savai māsīcai. Paredzētais līgavainis bija Afonso VI, kas stājās Portugāles troņa amatā 1656. gadā. Lepnā Madmuazela ignorēja ideju, sakot, ka viņa labāk palikšot Francijā ar saviem milzīgajiem ienākumiem un īpašumiem un negribēja vīru, kas, pēc baumām, bijis alkoholiķis, impotents un paralītisks. Alfonso tā vietā apprecējās ar Savojas Mariju Fransuā.

Dusmu pārņemtais Luijs lika viņai atgriezties Senfaržo, Madmuazēlai nepaklausot. Šī "trimda" ilga aptuveni gadu un pa to laiku viņa sāka veikt remontu d'E pilī, kur rakstīja savus memuārus. Lūgumrakstā vēršoties pie Luija par savu veselības stāvokli, Madmuazēlai tika atļauts atgriezties galmā, pēc kā Luijs piedāvāja viņai apprecēties ar Karlo Emanuelu II, kas iepriekš bija precējies ar Madmuazēlas jaunāko pusmāsu Orleānas Fransuā Madelēnu. Madmuazēla labprāt piekrita, bet Karlo Emmanuels II nebija ar mieru un izteica visādus attaisnojumus. Šis piedāvājums bija pēdējais Lielajai Madmuazēlai.

Lozēns un vēlākie gadi

Esot prom no galma 1666. gadā, Madmuazēla nožēloja, ka nebija sarīkotajās izklaidēs Fontenblo pilī par godu karalienei Marijai Terēzei tovasar. Tajās izklaidēs atradās vīrietis vārdā Komonas Antuāns Nompārs Lozēnas hercogs, nabadzīgs augstmanis no Gijēnas. Būdams tuvs karalim, viņš bija slavens ar savu prātu kā arī viņa acīmredzamo "seksuālo pievilcību" neskatoties uz to, ka bija "vismazākais vīrietis, ko Dievs radījis". Viņš bijis arī izcils karavīrs un bija daļa no laulības sarunām starp Luiju XIV un karalieni Mariju Terēzi. Ļoti piekasīgs, Lozēns vienreiz redzēja Madmuazēlu nēsājot sarkanu lenti savos matos un viņš teica, ka tas ir "pārāk jauneklīgi" šai dāmai, uz ko Madmuazēla cēli atbildēja "cilvēki no mana ranga ir vienmēr jauni".

Tuvākajā laikā Madmuazēla bezcerīgi iemīlējās Lozēnā. 1670. gada decembrī, būdama visvecākā sieviete galmā (aiz Karaliskās madāmas, kas bija vienīgā likumīgā Luija XIV meita), Madāma palūdz atļauju Luijam XIV precēt Lozēnu. Luijs piekrita, galmu tas pārsteidza un tas nepatika karalienei Marijai Terēzei, Monsinjoram un vēl dažiem galma locekļiem. Karaliene un Monsinjors nepiekrita parakstīt laulības līgumu. Ceremonijas laiks tika plānots notikt Luvrā 1670. gada 21. decembrī. Lozēns pat lūdza Luija mīļākai Montespānas madāmai palīdzību pārliecināt karali pakļauties izvēlei. Madmuazēla bija lielā pārliecībā, sakot,ka 1670. gada 15 - 18. decembrim bija viņas laimīgākās dienas. Viņa sauca Lozēnu kā Monpensjēras Monsinjoru hercogu savu draugu lokā.

Komonas Antuāns Nompārs, glezonja Aleksis Sīmanis Bells, Madmuazēlas vienīgā mīlas interese.

Tas prieks nebija ilgs; zem noliedzoša galma spiediena, Luijs XIV pārdomāja un ceremonija tika atcelta 18. decembrī, minot, ka tas sabojātu karaļa reputāciju. Madmuazēlai tika lūgts apmeklēt pārrunas ar karali un Montespānas madāmu. Bijušais informēja madāmu par savu lēmumu, uz ko viņa atbildēja:"Kāda nežēlība...!" Luijs atbildēja, ka "karaļiem ir jāapmierina sabiedrības vēlmes" un salauza Madmuazēlas cerības precēties, Madmuazēla vēlāk saukdama to dienu par "nelaimīgo ceturtdienu."

Madmuazēla noslēdza sevi savos apartamentos un neparādījās līdz 1671. gada sākumam, kad viņa tika informēta par Lozēna apcietināšanu bez oficiāla iemesla. Viņš tika aizvests uz Bastīliju un tad uz Pinerolo cietoksni, kur tika turēts līdz 1681. gadam, neskatoties uz vairākiem bēgšanas mēģinājumiem.

Apņēmusies atbrīvot Lozēnu, Madmuazēla veltīja sevi viņa interesēm un vērsās pie Montespānas madāmas, lai pamudinātu karali atbrīvot viņu. Atbrīvošana maksāja cenu; Madmuazēlai nācās pārdot savus visizdevīgākās zemes apgabalus - Dombas firstisti un d'E apgabalu. Šie tituli tiktu doti Burbonu Luijam Ogistam, vecākajam un mīļākajam Luija un Montespānas dēlam. Kapitulējusi 1681. gada 2. februārī, Madmuazēla pārdeva savus zemes apgabalus, kam bija viņas dziļa personīgā piesaiste. Madmuazēla pati nezinot, viņa bija nopirkusi Lozēna atbrīvošanu un tiesības viņam dzīvot savos īpašumos kā trimdiniekam.

Lozēns tika atbrīvots 1681. gada 22. aprīlī un bijis spiests dzīvot Burbonā klusumā pirms atgriešanās Parīzē, bet ne jau galmā, drīzāk Hôtel de Lauzun 1682. gada martā. Pirms karalienes Marijas Terēzes nāves 1683. gada jūlijā, pāris bija sliktos apstākļos, kad viņi atkal sanāca kopā savās bēdās. Drīz vien abiem bija tikšanās, kas bija viņu pēdējā tikšanās reize pirms Madmuazēla aizgāja pensijā Parīzes rezidencē, Luksemburgas pilī.

Nāve un apbedīšana

Madmuazēla saslima 1693. gada 15. martā ar slimību, kas šķietami bija urīnpūšļa darbības apstāšanās. Lozēns lūdza redzēt viņu, bet dēļ viņas lepnuma, Madmuazēla noraidīja viņa lūgumu. Viņa nomira Luksemburgas pilī 1693. gada 5. aprīlī. Kā "Francijas mazmeita", tituls, ko Madmuazēla ļoti glabāja, viņa tika apglabāta Sendenī bazilikā ārpus Parīzes 19. aprīlī. Madmuazēlas bērēs, atbilstoši pēc Sen-Simona, viņa tika atzīmēta kā "turīgākā vienpate princese Eiropā". Guļus stāvoklī, urna, kurā bija viņas iekšas, eksplodēja ceremonijas vidū, kas izraisīja haosu un cilvēki bēga, lai izvairītos no smakas. Galu galā, ceremonija turpinājās ar secinājumu tam esot "[...] vēl viena izsmiešana uz Madmuazēlas rēķina."

Biogrāfija

• Barker, Nancy Nichols : Brother to the Sun King; Philippe, Duke of Orléans, Johns Hopkins University Press, Baltimore/London, 1989
• Cartwright, Julia : Madame: A life of Henrietta, daughter of Charles I and Duchess of Orléans, Seeley and Co.Ltd, London, 1900
• Cowart Georgia : The triumph of pleasure: Louis XIV & the politics of spectacle, University of Chicago Press, 2008, ISBN 0-226-11638-7
• Fraser, Antonia : Love and Louis XIV; The Women in the Life of the Sun King, Anchor Books, London, 2006, ISBN 0-7538-2293-8
• Mitford, Nancy : The Sun King, Penguin Publishing, London, 1966, ISBN 0-14-023967-7
• Pitts, Vincent Joseph. : La Grande Mademoiselle at the Court of France, The Johns Hopkins University Press, 2000, ISBN 0-8018-6466-6.
• Sackville-West, Vita : Daughter of France:The life of Anne Marie Louise d'Orléans, duchesse de Montpensier 1627-1693, Michael Joseph, London, 1959
• Vatout, Jean : Histoire du Palais-royal, Paris, 1830

Atsauces

• Franciski: Mémoires de Mademoiselle de Montpensier
• Angliski: : Memoirs of Mademoiselle de Montpensier

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Monpensjē hercogiene Anna Marija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)