Mirdza Bendrupe
Mirdza Bendrupe (dzimusi 1910. gada 23. oktobrī, mirusi 1995. gada 30. jūlijā) bija latviešu rakstniece.
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimusi 1910. gada 23. oktobrī Līvbērzes pagasta Čūkšļos zemnieka Paula Ludvika Bendrupa un skolotājas un literātes Emīlijas Kristīnes Bendrupes, dzimušas Baltgalves, ģimenē. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā ģimene devās bēgļu gaitās uz Maskavu, 1917. gadā, pēc tēva slimības un nāves, atgriezās Latvijā. 1924. gadā Mirdza Bendrupe pabeidza Jelgavas pamatskolu, no 1925. līdz 1928. gadam mācījās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. 1936. gadā apprecējās ar mākslinieku Jāni Skuču. Pēc Otrā pasaules kara M. Bendrupe strādāja Rīgas kinostudijā — no 1947. līdz 1948. gadam par vecāko redaktori, vēlāk tulkoja filmu tekstus dublāžai, kādu laiku darbojās Dubultos milicijas bērnu istabā.
No 1965. līdz 1978. gadam dzīvoja Plaņerskā (Koktebelē) Krimā. Mirusi Apšuciemā, pelni pēc kremēšanas izkaisīti Baltijas jūrā pie Apšuciema.[1]
Literārā darbība
labot šo sadaļuPirmais nodrukātais dzejolis "Bij pusnakts . . ." — avīzē "Jaunākās Ziņas" 1926. gadā, pirmais publicētais stāsts "Jaunība" — žurnālā "Zeltene" 1928. gadā. 20. gadu nogalē un 30. gadu sākumā Mirdzas Bendrupes vārds aizvien biežāk parādās dažādos, pat vispretējākās ievirzes izdevumos. 1931. gadā jaunās autores dzejoļi pirmo reizi iespiesti žurnālā «Daugava», kurā (līdz tā slēgšanai 1940. gada jūlijā) meklējama apmēram puse no šajā laikā periodikā publicētās M. Bendrupes dzejas un divas trešdaļas prozas.
No 1957. līdz 1965. gadam M. Bendrupe saraksta sešas stāstu grāmatas bērniem un pieaugušajiem: "Upe izkāpj no krastiem" (1957), "Visskaistākais dārzs" (1960), «Pie durvīm klauvē» (1961), «Vilkumigas iekarotājs» (1963), «Degošie raksti» (1963) un "Tracis ap Valentīnu" (1965).
1965. gadā gandrīz visos republikas lielākajos preses izdevumos parādās Mirdzas Bendrupes dzejoļu kopas («Literatūrā un Mākslā» pat divreiz) — atraisītas un spēcīgas rindas, itin kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis. Šīm publikācijām seko nākamās un arī dzejoļu krājumi "Nerimas balss" (1967), "Vētras acs" (1969), «Ceļa gaita» (1970), «Pilna krūze mēnesnīcas» (1974), "Buramie vārdi" (1979), «Viss ir tagad. Tepat» (1980), "Lukturu aizdedzinātājs" (1986), «Sirds apziņa» (1991).
Visai Mirdzas Bendrupes daiļradei raksturīga tieksme iedibināt līdzsvaru starp ētisko un estētisko momentu, starp vajadzību vienmēr atjaunot un papildināt savu emocionālo un garīgo pieredzi un visa iegūtā vērtējumu no ideāla pozīcijām[2].
Zem Bendrupes stāstu dažbrīd manierīgās virskārtiņas bieži apslēptas eksistenciālas dzīles. Īpaši izteiksmīga ir miniatūrā apokalipse "Mārgrietas pastardienā". Tajā izbijusi žēlsirdīgā māsa, stingra, pedantiska un sausa vecmeita nodarbojas ar bērnu mācīšanu. Taču tad, kad kāda jauna meitene viņu dusmās nosauc par "veco grezeli", Mārgrieta sāk analizēt savu dzīvi. Vienīgais, ko viņa ierauga, — tas ir absolūts tukšums; viņa it kā ir dzīvojusi, bet šajā dzīvē nekas ar viņu nav noticis. Tāpēc Mārgrieta it kā mēģina savu dzīvi izspēlēt no jauna, stāstīdama bērniem nebijušus notikumus, taču šīs “nedzīvotās dzīves” gala iznākums ir bēdīgs — arī Mārgrieta sajūk prātā[3].
Bibliogrāfija
labot šo sadaļuDzeja
labot šo sadaļu- "Dzīvība" (1937)
- "Pie jūras" (1939)
- "Nerimas balss" (1967)
- "Vētras acs" (1969)
- "Ceļa gaita" (1970)
- "Pilna krūze mēnesnīcas" (1974)
- "Buramie vārdi" (1979)
- "Viss ir tagad. Tepat" (1980)
- "Lukturu aizdedzinātājs" (1986)
- "Sirds apziņa" (1991)
Stāstu un noveļu krājumi
labot šo sadaļu- "Majestāte un pērtiķis" (1938)
- "Dieva viesuļi" (1942)
- "Upe iznāk no krastiem" (1957)
- "Pie durvīm klauvē" (1961)
- "Degošie raksti" (1963)
Proza bērniem
labot šo sadaļu- "Visskaistākais dārzs" (1960)
- "Burtu pasakas" (1962)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ literatura.lv
- ↑ Kultūra Latvijā pēc 2.pasaules kara
- ↑ «Mirdzas Bendrupes biogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 29. septembrī. Skatīts: 2007. gada 16. augustā.