Metafiziskā glezniecība

Metafiziskā glezniecība (itāļu: Pittura Metafisica) bija itāliešu mākslas kustība, ko 1917. gadā aizsāka Karlo Karra un Džordžo de Kīriko. Metafiziskajai glezniecībai bija raksturīgs nedabisku perspektīvu un gaismas lietojums, neparasti tēli. Mākslinieki bieži cilvēka figūras vietā lietoja šuvēju manekenus vai statujas. Grupas darbība ilga mazāk nekā gadu, un 1919. gadā visi grupas biedri nodevās vecmeistaru darbu kopēšanai.

Džordžo de Kīriko, Cavalli

Bieži vien tēli tika gleznoti kontekstuāli neparastās situācijās. Mākslinieku mērķis bija radīt sapņainu, maģisku atmosfēru. Šajā aspektā virzienam ir daudz kopīga ar sirreālismu, taču no sirreālisma to šķir stingra kompozicionālā struktūra.

Metafiziskās glezniecības pārstāvji uzskatīja, ka lietu būtību nevar uztvert ar saprātu, bet gan ar intuīciju.

Metafiziskajai glezniecībai bija liela nozīme dadaisma un sirreālisma attīstībā.