Maniaki kauja
Maniaki kauja notika Grieķu neatkarības kara laikā 1825. gada 20. maijā pie Maniaki ciema Grieķijā, mūsdienu Mesinijas nomes Pilas-Nestoras dēmā, starp Ibrahima Pašā vadītajiem Osmaņu impērijas ēģiptiešu spēkiem un Papaflesasa vadītajiem grieķu separātistu spēkiem.[1]
| Maniaki kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no: Osmaņu impērijas kari Eiropā | |||||||
 Grieķijas 1971. gada pastmarka | |||||||
| |||||||
| Dalībnieki | |||||||
.svg){kind=small} Osmaņu impērija
|
 Grieķijas separātisti
| ||||||
| Komandieri | |||||||
| Ēģiptes Ibrahims pašā | Papaflesass†, Pieross Voidis† | ||||||
| Spēki | |||||||
| 3000—6000 | 300—600 | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| 400 | 300—600 | ||||||
Kauja beidzās ar ēģiptiešu, kuriem bija vairākkārtīgs skaitliskais pārsvars, uzvaru, un tās laikā abi grieķu komandieri Papaflesass un Pieross Voidis gāja bojā.
Priekšvēsture labot šo sadaļu
No 1821. līdz 1824. gadam Osmaņu impērija nesekmīgi mēģināja apspiest Grieķijas revolūciju. 1824. gadā sultāns bija spiests pēc palīdzības vērsties pie Ēģiptes valdnieka un sava vasaļa Muhameda Alī. Muhamedam Alī bija sava armija un flote, krietni labākas nekā viņa sizerēnam, kuras viņam bija organizējuši Eiropas, galvenokārt bijušie Napoleona, virsnieki. Ekspedīcijas vadība tika uzticēta mamelukam Ibrahimam, Muhameda Alī adoptētajam dēlam, kristiešu zēnam, kuru bērnībā esot nolaupījuši turki, pēc citu avotu domām — viņa dēlam no kristietes.[1]
Ibrahima flote sākotnēji palīdzēja turkiem apspiest sacelšanos Krētas salā un pēc tam 1824. gada 27.—29. maijā nopostīja Kasosas salu. 1825. gada 12. februārī Ibrahims, izmantojot grieķu iekšējās nesaskaņas, netraucēti izsēdās pārsvarā turku apdzīvotajā Metoni pilsētiņā Peloponēsas pussalas dienvidrietumos un 18. februārī pārtrauca turku kontrolētā netālā Koroni cietokšņa aplenkumu.
Pēc tam Ibrahims devās uz Pilas pilsētu. 7. aprīlī nemiernieki mēģināja apturēt turkus un ēģiptiešus pie Kremidi, taču tika sakauti.[2] Ibrahims aplenca Pilas cietokšņus (Palokastro un Niokastro), un 26. aprīlī Ēģiptes flote kaujā ieņēma Pilas līci sedzošo Sfaktirijas salu. 30. aprīlī nemiernieki atkāpās no Palokastro cietokšņa, bet 6. maijā — no Niokastro cietokšņa. Ibrahims ieņēma Pilas cietokšņus, nostiprinājās Peloponēsas dienvidrietumos un gatavojās doties gājienā uz pussalas centru Tripoli, lai veiktu, viņaprāt, pēdējo triecienu grieķu dumpim.[3]
Papaflesass labot šo sadaļu
Grigorioss Dikeoss, pazīstams arī kā Papaflesass (tulkojumā — karstasinīgais garīdznieks), bija viena no nozīmīgākajām Grieķijas revolūcijas figūrām. Garīdznieka sutāna maz atbilda viņa raksturam, dzīvesveidam un revolucionārajam garam.
1821. gada sacelšanās sākumā viņa lomu Peloponēsā bija grūti pārvērtēt. Viņš bija starp vietējiem revolūcijas līderiem, vienlaikus būdams Aleksandra Ipsilanta pārstāvis pussalā. Uz 1825. gadu viņš bija kļuvis par kara ministru un iegrimis intrigās, kuras pārbagātīgi valdīja starp sacelšanās dalībniekiem līdz pat iekšējam pilsoņu karam. Pēc ēģiptiešu desanta Papaflesass, neatzīdams premjerministra Kunturioti noslieci veidot algotņu armiju, atgriezās pie revolucionārā darbības stila, sākotnēji gribēdams pats sakaut turkus un uz popularitātes viļņa gāzt valdību.[3] Viņam izdevās Tripoles apkaimē salasīt nelielus un redzami nepietiekamus spēkus, un no viņa šā laika vēstulēm redzams, ka viņš vairs necerēja ar tiem gūt uzvaru vai vismaz izdzīvot.
Kaujas norise labot šo sadaļu
Sapulcējot ap 2 vai 3 tūkstošiem nemiernieku,[4] Papaflesass 19. maijā ieņēma pozīcijas netālu no Maniaki ciema, kalna nogāzē. Viņa pozīcija nedeva nekādas stratēģiskas priekšrocības un bija tikai ceļa aizšķērsošana. Kad parādījās Ibrahima karaspēks, daļa nemiernieku un tiem pievienojušos zemnieku sāka dezertēt.[3] 20. maija rītausmā nemiernieki steigšus sāka būvēt 3 bastionus. Pirmo, vistālāk uz ziemeļiem, aizsargāja pats Papaflesass. Otro centrā uzņēmās viņa brāļadēls Dimitris. Trešo dienvidos — Voidis.[2] Ibrahima spēki divās kolonnās apņēma grieķu pozīcijas, trešā ieņēma pozīciju, kas novērsa iespējamu grieķu pastiprinājumu pienākšanu. Bet Papaflessas to uzskatīja par pozitīvu notikumu, uzskatot, ka tādā veidā viņa ļaudis cīnīsies izlēmīgāk un pārtrauks dezertēt.
Pārskaitīšana parādīja, ka Papaflesasa vadībā palicis mazāk nekā 1000 nemiernieku, ap 10 reizes mazāk nekā pretiniekiem (daži avoti pušu patieso skaitu novērtē kā 300 pret 3000).[2] Papaflesass uzstājās ar runu,[4] bet tūlīt pēc tās beigām komandieri nosūtīja pie viņa sūtni, lai pārliecinātu Papaflesasu izlauzties no ielenkuma. Papaflesass esot devis atbildi, ka pat ja viņi neuzvarēs, tad vismaz piespiedīs pretinieku noasiņot, un atsaucies uz valdnieka Leonīda piemēru.[4]
Pirmais ēģiptiešu uzbrukums ilga 4 stundas, bet palika bez rezultātiem. Pusdienlaikā trompetisti spēlēja atkāpšanos, un ēģiptieši apsēdās paēst. Komandieri atkal neveiksmīgi mēģināja pārliecināt Papaflesasu mēģināt izlauzties.
Pēc pusdienām ēģiptieši divreiz sasniedza grieķu pozīcijas, bet tika atsisti. Visbeidzot Ibrahims visus spēkus meta uz Papaflesasa bastionu. Brāļadēls Dimitris, atstājot savu bastionu, metās palīgā tēvocim, bet Papaflesass lika viņam atgriezties. Pa šo laiku ēģiptieši jau bija ielauzušies otrajā bastionā, un Dimitris Flesass gāja bojā. Trešais bastions noturējās visilgāk, bet arī tika ieņemts. Tikai nelielai daļai grieķu izdevās izlauzties, pārējie tika nogalināti kaujas laikā vai pēc tās.
Pēc kaujas labot šo sadaļu
Pēc Ibrahima pavēles tika atrasts Papaflesasa līķis bez galvas. Galva tika nomazgāta un savienota ar ķermeni, piesienot tos mietam.
Ibrahims, uzrunājot savus virsniekus, sacīja: “Viņš tiešām bija spējīgs un drosmīgs cilvēks. Viņš mums varēja būt noderīgāks, ja mums būtu izdevies viņu notvert gūstā”.[3] Šī aina leģendās apaugusi ar tādām detaļām kā Ibrahima skūpsts uz Papaflesasa pieres, kā cieņas apliecinājums, un frāze: "ja grieķiem ir daudz tādu kā viņš, tad mēs viņus nekad neuzvarēsim". Bet šādas detaļas nav apstiprinājuši Ibrahima franču virsnieki, kas bija klāt notikuma vietā.
Sekas labot šo sadaļu
Ibrahims turpināja savu uzbrukumu, nopostot Kalamatu un Tripoli. Vienlaikus valdība bija spiesta atbrīvot no ieslodzījuma savu populāro pretinieku Kolokotroni, kurš uzsāka pret Ibrahima grupējumu ne visai veiksmīgu partizānu karu.[3] Galu galā kara likteni izšķīra lielvalstu atklāta iejaukšanās grieķu pusē.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 Finlay, George. History of the Greek Revolution. Blackwood and Sons, 1861 (Harvard University). p.75.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 ΜΑΝΙΑΚΙ 1825
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Η Μάχη στο Μανιάκι
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Phillips, Walter Alison. The War of Greek Independence, 1821 to 1833. Smith, Elder and Company, 1897 (University of Michigan). p.177.-179.