Malpelo
Malpelo (spāņu: Isla de Malpelo — ‘vāji [ar augāju] klātā, kailā’)[1] ir neliela neapdzīvota saliņa Klusā okeāna rietumos.[2] Izvietojusies ap 500 km no Dienvidamerikas piekrastes, pieder Kolumbijai un administratīvi ietilpst Valje del Kaukas departamentā. Kopā ar vairākām nelielām piekrastes saliņām veido 2,5 km² lielu dabas rezervātu, kas 2006. gadā iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.[3]
| Malpelo | |
|---|---|
 | |
  Malpelo | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Klusais okeāns |
| Koordinātas | 4°0′10″N 81°36′27″W / 4.00278°N 81.60750°WKoordinātas: 4°0′10″N 81°36′27″W / 4.00278°N 81.60750°W |
| Platība | 0,35 km² |
| Garums | 1,6 km |
| Platums | 0,7 km |
| Augstākais kalns |
Monas kalns 300 m |
| Administrācija | |
 Kolumbija | |
| Departaments | Valje del Kauka |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 0 |
| Oficiālais nosaukums: Malpelo faunas un floras rezervāts (Malpelo Fauna and Flora Sanctuary) | |
| Kritērijs | vii, ix |
| Iekļauts | 2006 |
| Aizsardzības nr. | 1216 |
| Valsts |
Kolumbija |
| Platība | 857 500 ha |
 Malpelo Vikikrātuvē | |
Malpelo ir vulkāniskas izcelsmes okeāniska sala, kas ir vienīgā 300 km garās un 100 km platās Malpelo grēdas virsūdens daļa. Salā ir nabadzīgs augājs, bet tajā ir ievērojamas jūrasputnu kolonijas. Okeānā ap salu daudzveidīga un bagātīga ihtiofauna. Malpelo un tās apkārtne ir Klusā okeāna tropiskās daļas lielākā zvejas lieguma zona.
Sala ir neapdzīvota un vienīgie tās iemītnieki ir 6 cilvēku liels Kolumbijas Kara flotes garnizons.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «James Burney, Chronological History of Voyages and Discoveries in the South Sea …». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. martā. Skatīts: 2013. gada 14. augustā.
- ↑ «Malpela». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 457. lpp.
- ↑ Malpelo Fauna and Flora Sanctuary
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Malpelo.- Terrestrial Biology of Malpelo Island: A Historical Review George C. Gorman and Terence L. Chorba Arhivēts 2014. gada 19. februārī, Wayback Machine vietnē.