Mūsdienu apokalipse (angļu: Apocalypse Now) ir 1979. gada ASV episka psiholoģiska kara drāma, kuras režisors, producents un viens no scenārija autoriem ir Frānsiss Fords Kopola. Filmā galvenās lomas attēlo Mārtins Šīns, Marlons Brando, Roberts Djuvals, Deniss Hopers, Harisons Fords, Lorenss Fišbērns un Frederiks Forests. Filmas scenāriju sarakstīja Kopola kopā ar Džonu Miliusu un tā ir daļēji balstīta uz Džozefa Konrada 1899. gada romāna "Tumsas sirds" (Heart of Darkness). Filmas darbība no 19. gadsimta Kongo ir pārcelta uz Vjetnamas kara laiku. Filma stāsta par pulkvedi Viljardu, kurš tiek nosūtīts uz Kambodžas džungļiem, lai nonāvētu pulkvedi Kurcu, kurš ir iecēlis sevi dieva kārtā starp kādas vietējas cilts pārstāvjiem.

Mūsdienu apokalipse
Oriģinālais
nosaukums
Apocalypse Now
Žanrs kara drāma
trilleris
piedzīvojumu filma
Režisors Frānsiss Fords Kopola
Producents Frānsiss Fords Kopola
Scenārija autors Romāns:
Džozefs Konrads
Scenārijs:
Džons Miliuss
Frānsiss Fords Kopola
Galvenajās
lomās
Mārtins Šīns
Marlons Brando
Roberts Djuvals
Deniss Hopers
Harisons Fords
Lorenss Fišbērns
Frederiks Forests
Mūzika Karmīns Kopola
Frānsiss Fords Kopola
Operators Vitorio Storaro
Montāža Ričards Markss
Žeralds B. Grīnbergs
Līza Fruhtmena
Izdošana
  • 1979. gada 15. augusts
Ilgums Standarta versija:
153 minūtes
Redux versija:
202 minūtes
Pagarinātā neoficiālā versija:
289 minūtes
Valsts Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Valoda angļu
Budžets 31,5 miljoni US$
IMDb profils

"Mūsdienu apokalipse" saņēma Zelta palmas zaru Kannu kinofestivālā, kur tā tika izrādīta nepabeigta. Filmas pirmizrāde kinoteātros notika 1979. gada 15. augustā un to izdeva United Artists. Filma nopelnīja vairāk nekā 100 miljonu ASV dolārus. Sākotnējās atsauksmes bija dalītas, lai gan tika slavēts operators Vitorio Storaro.

Mūsdienās "Mūsdienu apokalipse" tiek uzskatīta par vienu no visu laiku ietekmīgākajām filmām. To nominēja astoņām Amerikas Kinoakadēmijas balvām, tai skaitā kategorijās "Labākā filma", "Labākais režisors" un "Labākais aktieris otrā plāna lomā" (Djuvals). Tā saņēma balvas kategorijās "Labākais operatora darbs" un "Labākā skaņa". 2000. gadā filma iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā kino reģistrā kā "kulturāli, vēsturiski vai estētiski nozīmīga filma".[1]

Uzmanību! Turpmākajā tekstā var tikt atklātas nozīmīgas detaļas par filmas saturu!

Vjetnamas kara laikā, ASV armijas Speciālo uzdevumu vienības pulkvedis Volters Kurcs acīmredzot ir kļuvis traks un bez savu komandieru atļaujas vada brutālu partizānu karu pret Ziemeļvjetnamas atbalstītiem spēkiem. Priekšpostenī Kambodžā viņš komandē amerikāņu un vietējo iedzīvotāju karaspēku, kas uzskata viņu par pusdievu.

Kapteinis Bendžamins Vilards tiek izsaukts uz ASV armijas štābu Ņačanā. Viņam tiek pavēlēts nogalināt pulkvedi Kurcu.

Vilards pievienojas ASV jūras spēku patruļas laivai, ko komandē galvenais apakšvirsnieks Filipss ar apkalpes locekļiem Lansu, "Šefu" un "Misteru Klīnu", lai klusībā virzītos augšup pa upi uz Kurca priekšposteni. Pirms sasniedzot upes piekrastes grīvu, viņi tiekas ar 9. kavalērijas pulka 1. eskadronu, helikopteru gaisa uzbrukuma vienību, kuru komandē pulkvežleitnants Bills Kilgors, lai apspriestu drošu pāreju tālāk. Kilgors sākotnēji nesadarbojas, jo nav saņēmis ziņas par viņu misiju caur ierastajiem kanāliem, taču viņš kļūst vairāk iesaistīts pēc tam, kad atklāj, ka Lenss ir labi pazīstams sērfotājs. Kilgors piekrīt pavadīt viņus caur Vjetkonga kontrolētu upes grīvu. Helikopteru vienība, kas skaļruņos atskaņo Riharda Vāgnera skaņdarbu Ride of the Valkyries, rītausmā veic veiksmīgus triecienus. Pirms Kilgors var pievilināt Lensu sērfot tikko pārņemtajā pludmalē, Vilards sapulcina komandu, lai turpinātu misiju.

Starp Vilardu un Filipsu rodas spriedze. Lēnām virzoties augšup, Vilards Filipsam daļēji atklāj savu misiju, lai kliedētu viņa bažas par to, kāpēc misija būtu jāturpina. Vilardam pētot Kurca dosjē, viņu pārsteidz Kurca karjeras posms, atstājot darbu Pentagonā, lai pievienos īpašo spēku vienībai, bez izredzēm tikt tālāk par pulkveža pakāpi.

Attālā ASV armijas postenī, Vilards un Lenss meklē informāciju par to, kas atrodas augšpus upē. Viņi saņem maisu ar personīgo un oficiālo pastu. Vilards no sūtījuma uzzina, ka cits īpašo spēku kapteinis Ričards Kolbijs jau agrāk tika nosūtīts misijā apturēt Kurcu, un kopš tā laika ir pievienojies Kurcam.

Lenss, atrodoties LSD ietekmē, aktivizē dūmu granātu, piesaistot ienaidnieka uguni, kā rezultātā Misters Klīns tiek nogalināts. Virzoties tālāk pa upi, vietējie iedzīvotāji Filipsam iemet ar šķēpu. Filipss mēģina nogalināt Vilardu, uzdurot viņu uz šķēpa smailes, kas ir izvirzīta no viņa paša krūtīm. Vilards nosmacē Filipsu un atklāj savu misiju Šefam, kurš tagad kļūst atbildīgais par laivu.

Viņi ierodas Kurca priekšpostenī, pamestā Khmeru Impērijas tempļa kompleksā. Vilardu, Šefu un Lensu sveicina amerikāņu fotožurnālists, kurš slavē Kurcu kā ģēniju. Viņi sastopas arī ar gandrīz katatonisku Kolbiju. Vilards kopā ar Lensu dodas meklēt Kurcu, pavēlot Šefam veikt gaisa triecienu priekšpostenim, ja abi neatgriežas.

Nometnē Vilards tiek sasiets aizvests līdz Kurcam tumšā templī. Kurcs novieto Šefa nogrieztu galvu Vilardam klēpī, novēršot gaisa triecienu. Vilards tiek atbrīvots, un Kurcs lasa viņam lekciju par savām kara teorijām, slavējot vjetkonga nežēlību. Kurcs apspriež savu ģimeni un lūdz Vilardam pastāstīt par viņu dēlam pēc savas nāves.

Tajā naktī, kad vietējā cilts svinīgi nokauj ūdens bifeli, Vilards uzbrūk Kurcam ar mačeti. Nāvīgi ievainots, Kurcs izrunā vārdus "Šaumas, šausmas..." un mirst. Visi templī esošie redz Vilardu aizejam, nesot Kurca rakstu krājumu, un paklanās viņa priekšā. Vilards un Lenss dodas prom.

Darbs pie filmas

labot šo sadaļu

Strādājot par režisora palīgu Kopolas filmai The Rain People (1969) 1967. gadā, Džonu Miliusu viņa draugi Džordžs Lūkass un Stīvens Spīlbergs mudināja uzrakstīt filmu par Vjetnamas karu.[2] Miliuss vēlējās brīvprātīgi piedalīties karā un bija vīlies, kad tika noraidīts astmas dēļ.[3] Viņš nāca klajā ar ideju pielāgot Džozefa Konrada romānu "Tumsas sirds" sižetu Vjetnamas kara apstākļiem. Viņš bija lasījis romānu pusaudža gados, un viņam par to atgādināja, kad viņa koledžas angļu valodas profesors Ērvins Blekers pieminēja vairākus neveiksmīgus mēģinājumus to pielāgot filmai.[4]

Kopola piešķīra Miliusam 15 tūkstošus ASV dolārus, lai viņš uzrakstītu scenāriju, solot papildu 10 tūkstošus, ja tas tiks apstiprināts.[2] Miliuss apgalvo, ka scenāriju sarakstījis 1969. gadā.[2] Viņš vēlējās izmantot Konrada romānu kā "sava veida alegoriju. Būtu bijis pārāk vienkārši pilnībā sekot grāmatai."[2]

Warner Bros.-Seven Arts iegādājās tiesības uz scenāriju 1969. gadā, taču to atlika.[5] Miliusam nebija vēlēšanās pašam režisēt filmu, un viņš uzskatīja, ka Džordžs Lūkass ir īstais cilvēks šim darbam.[2] Lūkass strādāja ar Miliusu četrus gadus, izstrādājot filmu, vienlaikus strādājot pie citām filmām, tostarp pie scenārija filmai "Zvaigžņu kari".[6] Viņš uzskatīja "Mūsdienu apokalipsi" kā melno komēdiju un plānoja to uzņemt pēc THX 1138 pabeigšanas, sākot to filmēt 1971. gadā.[2][7] Lūkasa draugs un producents Gērijs Kurcs devās uz Filipīnām, meklējot piemērotas filmēšanas vietas. Viņi plānoja filmu uzņemt gan rīsu laukos Kalifornijā, gan uz vietas Dienvidvjetnamā ar 2 miljonu dolāru budžetu, izmantojot īstus karavīrus, kamēr karš vēl notika.[2][6] Tomēr, ņemot vērā studijas bažas par drošību un Lūkasa iesaistīšanos "Amerikāņu grafiti" un "Zvaigžņu kari" veidošanā, Lūkass projektu apturēja.[2]

Kopolu piesaistīja Miliusa scenārijs un 1974. gadā ieguva tiesības uz to.[2] Viņš to iztēlojās kā stāstu par mūsdienu kara būtību, labā un ļaunā kontrastiem un amerikāņu kultūras ietekmi uz pārējo pasauli. 1975. gadā Kopola cerēja uz sadarbību ar ASV armiju un izpētīja militārās vietas Džordžijā un Floridā, taču armija nebija ieinteresēta.[8] Tika izskatīta arī iespēja filmu uzņemt Austrālijā, Malaizijā un Filipīnās. 1975. gada nogalē Kopola kopā ar Miliusu pārskatīja scenāriju un risināja sarunas ar United Artists par filmas finansēšanu. Miliuss apgalvoja, ka tā būs "visvardarbīgākā filma, kas jebkad uzņemta".[8] Kopolas uzņēmums ieguva 7,5 miljonus ASV dolāru no United Artists par vietējām izplatīšanas tiesībām un 8 miljonus ASV dolāru par starptautisko izplatīšanu, pieņemot, ka filmā piedalīsies Marlons Brando, Stīvs Makvīns un Džīns Hekmens.

Aktieru meklēšana

labot šo sadaļu

Stīvs Makvīns bija Kopolas pirmā izvēle spēlēt Vilardu, taču Makvīns nevēlējās pamest ASV uz trim nedēļām un Kopola nevēlējās viņam maksāt 3 miljonu dolāru honorāru.[8] Kad Makvīns pameta projektu 1976. gada septembrī, Kopolam bija jāatdod 5 miljonu dolāru no 21 miljonu budžeta, ko viņš bija piesaistījis. Šo lomu piedāvāja arī Alam Pačīno, taču arī viņš nevēlējās tik ilgi būt prom un baidījās saslimt džungļos, kā tas notika Dominikānā, filmējot "Krusttēvs 2".[2] Džeks Nikolsons, Roberts Redfords un Džeimss Kāns tika uzaicināti spēlēt Kurcu vai Vilardu.[2] Vilarda lomai tika izskatīti arī Kīts Karadīns, Niks Nolte un Frederiks Forests.[9] 2015. gada intervijā Klints Īstvuds atklāja, ka Kopola viņam piedāvāja Vilarda lomu, taču līdzīgi kā Makvīns un Pačīno viņš nevēlējās ilgstoši būt prom no ASV. Viņš arī atklāja, ka Makvīns mēģināja viņu pārliecināt spēlēt Vilardu. Savukārt Makvīns vēlējās spēlēt Kurcu, jo viņam būtu jāstrādā tikai divas nedēļas.[10]

Kopola piedāvāja Kurca lomu Orsonam Velsam un Lī Mārvinam, taču abi to noraidīja.[11][12]

Kopolu iespaidoja Mārtina Šīna pārbaude filmai "Krusttēvs" un viņš kļuva par galveno kandidātu spēlēt Vilardu, taču viņš bija pieņēmis jau citu projektu. Hārvijam Keitelam tika uzticēta loma, pamatojoties uz viņa sniegumu Mārtina Skorsēzes filmā "Ļaunās ielas".[2] Kopola pierunāja Marlonu Brano spēlēt Kurcu, saņemot 2 miljonus dolārus par mēnesi ilgu darbu.

Hekmenam sākotnēji tika uzticēta Vjata Kāneidža loma, kas vēlāk kļuva par Kilgora lomu, ko spēlēja Roberts Djuvals.[8] Džeimss Kāns bija pirmā izvēle spēlēt pulkveža Lūkasa lomu, tomēr viņš prasīja pārāk lielu samaksu un loma tika Harisonam Fordam.

1976. gada 1. martā Kopola ar ģimeni devās uz Manilu un noīrēja tur lielu māju plānotajai četru mēnešu filmēšanai.[2] Filmēšana sākās 1976. gada 20. martā. Dažu dienu laikā Kopola kļuva neapmierināts ar Hārvija Keitela attieksmi pret lomu. Keitels aprīlī pameta projektu un lauza līgumu. Kopola atgriezās Losandželosā un Keitelu aizstāja ar Mārtinu Šīnu.[13]

Maijā taifūns sagrāva lielu daļu no uzņemšanas kompleksa un filmēšana 26. maijā tika slēgta. Lielāka daļa filmēšanas komandas atgriezās ASV uz sešām līdz astoņām nedēļām. Pēc Kopolas sievas Eleonoras teiktā filmēšana tika iekavēta par sešām nedēļām un pārsniedza budžetu par 2 miljoniem dolāru.[2] Kopola iesniedza apdrošināšanas prasību 500 tūkstošu dolāru apmērā par taifūna radītajiem zaudējumiem. Viņš arī paņēma aizdevumu no United Artists ar nosacījumu, ja filmas kases ieņēmumi nesasniegs 40 miljonu dolāru, viņš būtu atbildīgs par budžeta pārsniegšanu.[13]

1976. gada jūnijā Kopola devās atpakaļ uz ASV. Viņš izlasīja grāmatu par Čingishanu, lai labāk izprastu Kurca tēlu.[2] Kad jūlijā filmēšana atsākās, Marlons Brando ieradās Manilā ar lielu lieko svaru un sāka strādās ar Kopolu, lai pārrakstītu beigas. Režisors samazināja Brando svaru, ģērbjot viņu melnā, filmējot tikai seju un filmējot citu, garāku aktieri, lai viņš varētu attēlot viņu kā gandrīz vai mītisku tēlu.[2]

Pēc 1976. gada Ziemassvētkiem Kopola noskatījās aptuvenu kadru kopumu, taču viņam joprojām vajadzēja improvizēt nobeigumu. 1977. gada sākumā viņš atgriezās Filipīnās un atsāka filmēšanu.[2]

Tā paša gada 5. martā Šīns, kuram tobrīd bija tikai 36 gadi, piedzīvoja sirdslēkmi. Līdz tam filmai bija pārāk liels budžets, Šīns uztraucās, ka finansējums tiks apturēts, ja ziņas par viņa stāvokli nonāks pie investoriem, un viņš apgalvoja, ka tā vietā ir pārcietis saulesdūrienu. Šīns filmēšanu atsāka 19. aprīlī. Sāka klīst baumas, ka filmai ir vairāki noslēgumi, tomēr to noliedza Ričards Begss, kurš strādāja pie skaņas. Kopola atzina, ka viņam nav beigas, jo Brando bija pārāk resns, lai pieturētos pie scenārija. Kopola nolēma, ka beigas varētu būt "klasisks mīts par slepkavu, kurš nogalina karali un pēc tam pats kļūst par karali".[2] Filmēšana noslēdzās 1977. gada 21. maijā, tā ilga 238 dienas.[2][5]

Pēcapstrāde

labot šo sadaļu

Filmas budžets bija dubultojies līdz vairāk nekā 25 miljoniem dolāru un United Artists aizdevums Kopolam pārsniedza 10 miljonus.[9] Līdz 1977. gada jūnijam Kopola piedāvāja savu automašīnu, māju un "Krusttēvs" peļņu kā nodrošinājumu, lai pabeigtu filmu.[14] Kad "Zvaigžņu kari" kļuva par hitu, Kopola nosūtīja telegrammu Lūkasam, lūdzot naudu.[13] Izdošanas datums tika pārcelts uz 1978. gada pavasari.[8]

1978. gada maijā Kopola izdošanu atlika līdz 1979. gada pavasarim.[2] Izmaksas pārsniedza 18 miljonus dolāru, par ko Kopola bija personīgi atbildīgs, taču tiesības uz filmu viņš saglabāja.[15]

Filmas kulminācijā vietēja Ifugao cilts rituāla laikā ar mačeti nokauj ūdens bifeli, ko Kopola ar savu sievu jau iepriekš pieredzēja. Lai gan filma bija amerikāņu ražojums, uz kuru attiecas Amerikas likumi par nežēlību pret dzīvniekiem, šādas Filipīnās filmētas ainas netika kontrolētas vai uzraudzītas. American Humane piešķīra filmai "nepieņemamu" vērtējumu.

Īstus cilvēku līķus pirka no kāda vīrieša, kurš izrādījās kapu laupītājs. Policija nopratināja filmēšanas grupu, turot viņu pases, un karavīri līķus aizveda. Tā vietā tika izmantoti citi aktieri, lai filmā pozētu kā mirušie.[16]

Filmēšanas brīdī starp Denisu Hoperu un Marlonu Brando valdīja nesaskaņas, kā rezultātā Brando atteicās atrasties filmēšanas laukumā vienā laikā ar Hoperu.[17]

1979. gada aprīlī Kopola izrādīja nepabeigtu versiju 900 cilvēkiem, kas netika labi uztverta.[2] Tajā gadā viņu uzaicināja Kannu kinofestivālā demonstrēt "Mūsdienu apokalipsi".[2] United Artists nevēlējās izrādīt nepabeigtu versiju tik daudziem preses pārstāvjiem. Tomēr, tā kā viņa 1974. gada filma "Saruna" bija ieguvusi Zelta palmas zaru, Kopola piekrita demonstrēt "Mūsdienu apokalipsi", lai gan festivāls bija jau pēc mēneša.

Nedēļu pirms festivāla Kopola noorganizēja trīs 139 minūšu gara izgriezuma priekšskatījumus Losandželosā, ko apmeklēja 2000 cilvēku, no kuriem daži rindā gaidīja pāri sešām stundām.[18] 10. maijā filmu arī izrādīja Baltajā namā prezidentam Džimijam Kārteram.[8] Kritiķu vidū filma tika nodēvēta gan par izgāšanos, gan par "izcilu un dīvainu filmu".[2][15]

Kannu kinofestivāls

labot šo sadaļu

"Mūsdienu apokalipse" trīs stundu nepabeigtā versija tika demonstrēta 1979. gada 19. maijā[8] un saņēma ilgstošus aplausus.[2] Tas bija pirmais nepabeigtais darbs, kas jebkad parādīts festivāla konkursā.[8] "Mūsdienu apokalipse" kopā ar Folkera Šlēndorfa filmu "Skārda bungas" (Die Blechtrommel) saņēma Zelta palmas zaru kā labākā filma.

Izrādīšana kino

labot šo sadaļu

"Mūsdienu apokalipse" Ziemeļamerikā tika izlaista tikai trijos kinoteātros 1979. gada 15. augustā. Filmai bija 9 miljonu dolāru reklāmas kampaņa, kopējiem izdevumiem sasniedzot 45 miljonus dolāru.[5]

Kritiķu vērtējums

labot šo sadaļu

Tīmekļa vietnē Rotten Tomatoes filmai ir 98% vērtējums.[19] Izlaišanas brīdī filma saņēma dažādas atsauksmes.[20][21] Kritiķis Rodžers Īberts "Mūsdienu apokalipsi" izvēlējās kā 1979. gada labāko filmu.[22] Īberts arī vēlāk filmu iekļāva savā The Great Movies sarakstā un nosauca to ne tikai par visu laiku labāko Vjetnamas filmu, bet arī par vienu no visu laiku labākajām filmām vispār.[23]

Viedokļi ir dalījušies par to vai filma ir pretkara vai kara slavinoša filma. Daži norāda, ka filma ietver vēstījumu par kara bezmērķīgo brutalitāti, militārās vadības neesamību un dabas izpostīšanu.[24] Savukārt citi norāda, ka šie elementi ir kara un Amerikas pārākuma slavinoši. Saskaņā ar Frenka Tomasulu teikto, "ASV uzspiež savu kultūru Vjetnamai", tostarp iznīcinot ciematu, lai karavīri varētu sērfot.[24]

"Mūsdienu apokalipse" bija finansiāli veiksmīga, kad tā iznāca 1979. gada 15. augustā.[2] Sākotnēji filma tika izrādīta tikai Ņujorkā, Losandželosā un Toronto, nopelnot 322 489 ASV dolāru pirmajās piecās dienās. Filma nopelnīja 40 miljonus dolāru Ziemeļamerikā un pāri 100 miljoniem dolāriem kopumā.[2]

Mūsdienās filma tiek "Jaunās Holivudas" ēras meistardarbu. Rodžers Īberts filmu iekļāva savā 2002. gada Sight & Sound labāko filmu sarakstā.[25] Žurnāla Sight & Sound 50 visu laiku labāko filmu kritiķu sarakstā filma ierindojās 14. vietā, savukārt režisoru sarakstā tā ierindojās 6. vietā.[25] Amerikas Kinoinstitūta 100 gadi... 100 filmas sarakstā tā ierindojās 28. vietā 1998. gadā un 30. vietā 2007. gadā. Kilgora citāts "I love the smell of napalm in the morning", Amerikas Kinoinstitūta aptaujā tika atzīts par 12. labāko filmu citātu.[26] 2006. gadā Amerikas scenāristu ģilde Miliusa un Kopolas scenāriju nosauca par 55. visu laiku labāko.[27] Žurnāls Empire 2014. gadā filmu ierindoja savā "500 visu laiku labākās filmas" saraksta 20. vietā, bet 2018. gadā 22. vietā "100 labākās filmas" sarakstā.[28][29] Ietekmīgais franču žurnāls Cahiers du cinéma "Mūsdienu apokalipse" nosauca par 66. visu laiku labāko filmu.[30] 2010. gadā The Guardian to nodēvēja par visu laiku labāko spriedzes un kara filmu.[20] 2016. gadā The Hollywood Reporter ierindoja filmu 11. no 69. vietām, kas ir saņēmusi Zelta palmas zaru.[31] The New York Times iekļāva to savā "1000 labāko filmu" sarakstā. Entertainment Weekly ierindoja to kā vienu no "10 labākajām sērfošanas ainām" kino. BBC 2015. gadā to iekļāva savā 100 labāko amerikāņu filmu sarakstā.[32]

Channel 4 skatītāji filmu ierindoja "100 labāko kara filmu" saraksta otrajā vietā. Tā ir arī otrā labākā kara filma saskaņā ar Movifone un IMDb sarakstu. Helikoptera uzbrukuma ainu ar Ride of the Valkyries skaņu celiņu žurnāls Empire izvēlējās par visu laiku neaizmirstamāko filmu ainu.

Filma tika nominēta astoņām Amerikas Kinoakadēmijas balvām kategorijās: "Labākā filma", "Labākais režisors", "Labākais aktieris otrā plāna lomā" (Djuvals), "Labākais adaptētais scenārijs", "Labākais mākslinieka darbs", "Labākais operatora darbs", "Labākā montāža" un "Labākā skaņa". Vitorio Storaro saņēma balvu par "Labāko operatora darbu", savukārt Volters Marčs, Marks Bergers, Ričards Begss un Nets Boksers saņēma balvu par "Labāko skaņu".

Filma saņēma arī deviņas nominācijas 33. BAFTA kino balvu pasniegšanas ceremonijā. Kopola saņēma balvu kategorijā "Labākā režija", savukārt Djuvals saņēma balvu kategorijā "Labākais aktieris otrā plāna lomā".

"Mūsdienu apokalipse" saņēma arī trīs Zelta globusa balvas no pavisam četrām nominācijām.

  1. «Complete National Film Registry Listing | Film Registry | National Film Preservation Board | Programs | Library of Congress». Library of Congress, Washington, D.C. 20540 USA. Skatīts: 2022-10-17.
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 2,13 2,14 2,15 2,16 2,17 2,18 2,19 2,20 2,21 2,22 2,23 2,24 2,25 Peter Cowie. The Apocalypse Now Book. New York : Da Capo Press, 2001. ISBN 978-0-306-81046-6.
  3. Ken P. «An Interview with John Milius». IGN (angļu), 2003-05-07. Skatīts: 2022-10-16.
  4. DeadBySense. «Apocalypse Now – Interview with John Milius». Skatīts: 16.10.2022.
  5. 5,0 5,1 5,2 «Apocalypse Now». catalog.afi.com. Skatīts: 2022-10-16.
  6. 6,0 6,1 Lucas, George (2004). "A Legacy of Filmmakers: The Early Years of American Zoetrope". Warner Bros. Home Video.
  7. Marcus Hearn. The Cinema of George Lucas. New York City : Harry N. Abrams, Inc., 2005. 79–80. lpp. ISBN 0-8109-4968-7.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 8,7 Pollock, Dale (23.05.1979). "An Archival Detailing Of UA's 'Apocalypse Now' Since 1967 Start". Variety: 5.
  9. 9,0 9,1 Tom Tapp, Tom Tapp. «The Apocalypse Now Book». Variety (en-US), 2001-05-26. Skatīts: 2022-10-16.
  10. Stephen Galloway, Stephen Galloway. «Clint Eastwood Describes His Near-Death Experience, Says ‘American Sniper’ Is Anti-War (Exclusive)». The Hollywood Reporter (en-US), 2015-03-16. Skatīts: 2022-10-16.
  11. Brendan Bettinger. «What If Lee Marvin Starred In a Brando-less APOCALYPSE NOW?». Collider (en-US), 2010-04-28. Skatīts: 2022-10-16.
  12. Patrick Goldstein. «'Apocalypse,' Now and Then». Los Angeles Times (en-US), 2001-07-31. Skatīts: 2022-10-16.
  13. 13,0 13,1 13,2 Peter Biskind. Easy Riders, Raging Bulls. Simon & Schuster, 1998. ISBN 0-684-85708-1.
  14. Aljean Harmetz. «'Apocalypse Now' to Be Re-released». The New York Times (en-US), 1987-08-20. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2022-10-16.
  15. 15,0 15,1 Poll (16.05.1979). "Film Reviews: Apocalyspe Now". Variety: 21.
  16. «The strained making of 'Apocalypse Now'». The Independent (angļu). 2009-07-23. Skatīts: 2022-10-16.
  17. Ryan Parker, Ryan Parker. «Marlon Brando and Dennis Hopper Nearly Came to Blows on ‘Apocalypse Now’». The Hollywood Reporter (en-US), 2020-04-03. Skatīts: 2022-10-16.
  18. Archerd, Army. "Just For Variety". Daily Variety: 3.
  19. «Apocalypse Now (1979)». Rotten Tomatoes. Skatīts: 17.10.2022.
  20. 20,0 20,1 «Apocalypse Now: the best action and war film of all time». the Guardian (angļu). 2010-10-19. Skatīts: 2022-10-17.
  21. «Apocalypse Now: reviews of». The Week UK (angļu). Skatīts: 2022-10-17.
  22. «Ebert's 10 Best Lists: 1967–present». Chicago Sun-Times. 08.09.2006. Skatīts: 17.10.2022.[novecojusi saite]
  23. Roger Ebert. «Apocalypse Now movie review & film summary (1979) | Roger Ebert». https://www.rogerebert.com/ (angļu). Skatīts: 2022-10-17.
  24. 24,0 24,1 Tomasulo, Frank P. (1990). "The Politics of Ambivalence: Apocalypse Now as Prowar and Antiwar Film". Rutgers.
  25. 25,0 25,1 «The 100 Greatest Films of All Time». BFI (angļu). Skatīts: 2022-10-17.
  26. «'Napalm' speech tops movie poll» (en-GB). 2004-01-02. Skatīts: 2022-10-17.
  27. «101 Greatest Screenplays». www.wga.org (angļu). Skatīts: 2022-10-17.
  28. «Empire Features». web.archive.org. 2012-01-05. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-01-05. Skatīts: 2022-10-17.
  29. «The 100 Greatest Movies». Empire. Skatīts: 2022-10-17.
  30. «Cahiers du cinéma’s 100 Greatest Films». FILMdetail (en-GB). 2008-11-23. Skatīts: 2022-10-17.
  31. «Cannes: All the Palme d’Or Winners, Ranked». The Hollywood Reporter (en-US). 2016-05-10. Skatīts: 2022-10-17.
  32. «The 100 greatest American films». www.bbc.com (angļu). Skatīts: 2022-10-17.

Ārējās saites

labot šo sadaļu