Luzitāņi (latīņu: Lusitani) bija sena indoeiropiešu izcelsmes cilts, kas dzīvoja Pireneju pussalas dienvidrietumos, pēc vienas versijas no 6. gadsimta pr.Kr., pēc otras — no 1. tūkstošgades pr.Kr. sākuma. 61. gadā pr.Kr. tos iekaroja romieši.[1] Ap 15. gadu pr.Kr. viņu apdzīvotā teritorija ieguva Luzitānijas provinces nosaukumu. Ir uzskats, ka šai tautai nav savas vēstures, jo līdz romiešu iekarošanai tai nebija rakstības.[2] Mūsdienu portugāļi uzskata luzitāņus par saviem senčiem.

Luzitāņu lunula. (2. gadsimts pr.Kr.)

Luzitāņu valoda tiek uzskatīta par indoeiropiešu valodu, un tās piederība ķeltu atzaram, atšķirībā no kaimiņu ķeltibēru valodas, rada šaubas, jo luzitāņu valodā ir virkne līdzību ar itāliešu valodām, kas nav raksturīgas ķeltu valodu grupai. Šis fakts liecina par labu versijai par luzitāņu senču piederību indoeiropiešu cilšu grupai, kuru valoda ieņem starpstadiju starp senķeltu un senitāļu valodām (vai arī ar abām valodām atradās vienādā radniecības pakāpē). Attiecīgi, pašus luzitāņus pieskaita pirmajam indoeiropiešu vilnim, kas ienāca Pireneju pussalā līdz tur parādījās ķelti. Ir pieņēmums, ka luzitāņu senči ir atnākuši no Alpiem.

Taču starp vēsturniekiem un arheologiem ir arī citi viedokļi par šīs tautas etnisko izcelsmi. Daži mūsdienu zinātnieki uzskata, ka luzitāņi ir Ibērijas pussalas pamattauta, taču ķelti to pakļāva pēc ierašanās pussalā, un, attiecīgi, tie tika pakļauti ķeltizācijai. Šāds viedoklis pamatojas uz Strabona liecību, kurš luzitāņu izcelsmi saistīja ar kantabriem. Līdzīgs uzskats nosaka luzitāņus kā vietējo ibēru cilti, kas radās starpcilšu laulību rezultātā ar blakus mītošajām ķeltu ciltīm. Vēl kāda versija postulē, ka luzitāņi ir ķeltu izcelsmes cilšu grupa, kas ir radniecīga Pireneju pussalas austrumos dzīvojošajiem luzoniem, bet asimilējās, pārceļoties uz Ibērijas dienvidrietumiem. Kopumā visas šīs alternatīvās versijas nespēj pārliecinoši izskaidrot luzitāņu valodas īpatnības.

Pirmais luzitāņu apdzīvotais apgabals, acīmredzot, bija Douru upes ieleja un Beira Alta province. Pēc uzvaras pār ķeltiem un citām vietējām ciltīm viņu areāls līdz romiešu ienākšanai izpletās līdz Estremaduras teritorijai.

Sākotnēji Luzitānijas province iekļāva sevī arī Astūrijas un Galēkijas teritorijas.

  1. Latvijas padomju enciklopēdija. 6. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 277. lpp.
  2. Pierre Moret, Fernando Quesada Sanz. La guerra en el mundo ibérico y celtibérico, ss. VI-II a. de C.: seminario celebrado en la Casa de Velázquez, marzo de 1996. — Casa de Velázquez, 2002. — С. 136. — 215 с.

Ārējās saites

labot šo sadaļu