Lietuvas talons
Lietuvas talons (lietuviešu: Bendrieji talonai, arī Bendrieji pinigai) bija oficiāla valūta Lietuvā no 1991. līdz 1993. gadam. Viena talona vērtība bija noteikta 1 PSRS rubļa vērtībā, bet Lietuvas talonu aizvietoja liti, kuru vērtība bija noteikta 100 talonu apmērā. Lietuvas talons tika izdots tikai naudas zīmēs.
| Lietuvas talons | |||
|---|---|---|---|
| Bendrieji talonai | |||
| |||
| ISO 4217 | LTT | ||
| Lieto |  Lietuva (1991-1993)
| ||
| Iesauka | vagnorkės, retāk žvėriukai | ||
| Daudzskaitlis | taloni (nom), talonu (ģen) | ||
| Monētas | - | ||
| Banknotes | 0,10, 0,20, 0,50, 1, 3, 5, 10, 25, 50, 100, 200, 500 taloni | ||
| Izdevējiestāde | Lietuvas Banka | ||
Pirmā talonu reforma
labot šo sadaļu1991. gada 5. augustā, pēc inflācijas kritikas, Lietuvas valdība izlaida talonu, kas papildināja algas rubļos.[1] Tā bija ātra un iepriekš neparedzēta reforma, ko atbalstīja Lietuvas premjerministrs Ģedimins Vagnoris. Sākumā talonu darbības princips bija līdzīgs pārtikas taloniem: katra persona saņēma 20% no savas algas talonos, nepārsniedzot 200 talonu. Lai iegādātos preces, kas nebija pārtika, cilvēkam bija jāmaksā cena rubļos un vēlreiz talonos (piemēram, ja kurpju pāris maksāja 50 rubļus, cilvēkam bija jāmaksā 50 rubļi un 50 taloni, lai tos nopirktu).[2]
Ieviestā sistēma nerisināja preču trūkumu, t.i., taloni neveicināja piedāvājumu; tie tikai ierobežoja pieprasījumu. Arī pieprasījums pēc dārgām precēm (piemēram, sadzīves tehnikas) strauji samazinājās, jo cilvēkiem bija nepieciešams vairāk laika, lai uzkrātu nepieciešamo talonu daudzumu preču iegādei. Tas radīja problēmas piegādes ķēdē un vēl vairāk kaitēja jau tā vārgajai ražošanai. Sistēma nevarēja novērst rubļa hiperinflāciju, jo talons nebija neatkarīga valūta; tā bija papildu valūta ar fiksētu rubļa maiņas kursu. Sistēma centās mudināt lietuviešus taupīt rubļus, 80% no algas. Cilvēki uzkrāja savus rubļus, un viņiem nebija iespēju tos tērēt. Tas noveda pie tādu preču inflācijas, kas neprasīja talonus (tāpat kā pārtika vai preces melnajā tirgū).[2]
Otrā talonu reforma
labot šo sadaļu| Gads | Inflācija (%) | |
|---|---|---|
| Lietuvā | Krievijā | |
| 1991 | 225 | - |
| 1992 | 1100 | 2508,8 |
| 1993 | 409 | 849,9 |
| 1994 | 45,1 | 215,1 |
| 1995 | 35,7 | 175,0 |
| 1996 | 13,1 | 21,8 |
| 1997 | 8,4 | 11,0 |
| 1998 | 2,4 | 84,4 |
| 1999 | 1,5 | 36,5 |
| Avoti: [1], [2], [3] | ||
1992. gada vasarā cilvēki gaidīja, ka talons drīzumā tiks aizstāts ar pastāvīgu valūtu — litu. Lietuvai trūka skaidra nauda (daļai darbinieku maksāja ar precēm, nevis skaidru naudu). Ārvalstīs pasūtītie liti jau bija piegādāti Lietuvā. Bet tika nolemts no jauna ieviest talonus kā neatkarīgu, pagaidu valūtu, kas cirkulētu līdzās rublim, cerot samazināt inflāciju.[2]
Tos mēdza saukt par "vagnorkės" pēc premjerministra Ģedimina Vagnora vai "žvėriukai" ("zvēru taloni", jo uz taloniem attēloti dažādi Lietuvas zvēri).
1993. gada 25. jūnijā talonus nomainīja liti, kuru vērtība bija noteikta 100 talonu apmērā. Tie cirkulēja līdz 20. jūlijam, bezvērtīgie taloni tika pārstrādāti tualetes papīrā AB Grigeo rūpnīcā.[4]
Banknotes
labot šo sadaļu1991. gadā tika izdotas banknotes 0,10, 0,20, 0,50, 1, 3, 5, 10, 25, 50 un 100 talonu nominālvērtībās. 1992. gadā izdeva banknotes 1, 10, 50, 100, 200 un 500 talonu nominālvērtībās, kam sekoja jauni 200 un 500 talonu dizaini 1993. gadā. Bija plānots izlaist banknotes 1000 talonu nominālvērtībā.[3]
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lietuvas talons |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Linzmayer, Owen. The Banknote Book: Lithuania. www.BanknoteNews.com. 2013. gads. Sanfrancisko, CA. http://www.banknotebook.com
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Kurt Schuler, George Selgin, Joseph Sinkey Jr. (1991. gada 28. oktobrī). "Replacing the Ruble in Lithuania: Real Change versus Pseudoreform". Cato Policy Analysis 163. Arhivēts no oriģināla 2006. gada 11. decembrī. Atjaunināts: 2007-01-03.
- ↑ 3,0 3,1 «Prieš 25 metus nustojo cirkuliuoti Lietuvos laikinieji pinigai talonai». http://8diena.lt (lietuviešu). 2018. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2020. gada 4. aprīlī.
- ↑ Gvozdaitė, Laura (2008. gada 7. oktobrī). "Sudilusių pinigų reinkarnacija" (lt). Lietuvos rytas. Arhivēts no oriģināla 2010. gada 30. novembrī.