Leopolds Auers

Leopolds Auers (ungāru: Auer Lipót; dzimis 1845. gada 7. jūnijā Ungārijā, miris 1930. gada 15. jūlijā Vācijā) bija ungāru vijolnieks, pedagogs, diriģents un komponists.

Leopolds Auers Personīgā informācija Dzimis 1845. gada 7. jūnijā Vesprēma, Ungārija Miris 1930. gada 15. jūlijā (85 gadi) Lošvice, Vācija Tautība ungārs

Profesionālā informācija Žanrs klasiskā mūzika Skolnieki Jaša Heifecs, Miša Elmans

Dzīve

Brīnumbērns

Auers piedzima 1845. gadā Vesprēmā ebreju ģimenē. Sākumā viņš mācījās spēlēt vijoli pie vietējā koncertmeistara. Vēlāk viņš turpināja studijas Budapeštā pie Ridlija Kohne (Ridley Kohné). Ar savu debijas Mendelsona Violin Concerto skaņdarbu viņš ieinteresēja dažus turīgus sponsorus, kuri nosūtīja viņu uz Vīni — turpināt studijas, kas nu tika sponsorētas. Viņš dzīvoja sava skolotāja Jākoba Donta (Jakob Dont) mājās. Savos memuāros Auers rakstīja, ka Donts bija tas, kurš iemācīja viņam vijoļspēles tehnikas pamatus. Vīnē Leopolds apmeklēja arī kvarteta nodarbības ar seru Jozefu Hellmesbergeru (Joseph Hellmesberger, Sr.).

Kad Auers sasniedza 13 gadu vecumu, sponsorētā nauda aptrūkās. Viņa tēvs nolēma, ka nu ir laiks kāpt pa karjeras pakāpieniem. Ienākums no vietējiem koncertiem bija diezgan trūcīgs un nespēja tēvu un dēlu paglābt no nabadzības. Noklausīšanās pie Henrija Vjukstempa (Henri Vieuxtemps) Grazas pilsētā beidzās ar neveiksmi. Arī vizīte Prīzē bija nesekmīga. Auers nolēma meklēt palīdzību pie Jozefa Joakīma (Joseph Joachim), kas tajā laikā bija Hannoveres pilsētas karaliskais koncertmeistars. Divus gadus Auers pavadīja pie Joakīma (1861. — 1863. g.), kas kļuva par pagrieziena punktu viņa karjerā. Vairāk nekā caur nodarbībām, viņš apguva vērīguma spējas un izkopa asociācijas. Viņš jau bija labi sagatavots vijolnieks. Pasaule atkārtoti sāka pievērst uzmanību vācu mūzikai, tā cienīja virtuozu radītās vērtības. Auers vēlāk rakstīja,

„Joakīms bija mans iedvesmas avots un paplašināja manu redzesloku lielākā mākslā, kuru es līdz šim nebiju apjautis. Es pētīju lielo meistaru notis un mēģināju iedziļināties viņu darbos, tādā veidā ar Joakīma palīdzību es iemācījos strādāt ne tikai ar rokām, bet arī ar galvu. Ar saviem biedriem studentiem es izpildīju arī kamermūziku.”

Uz koncerta skatuves Auers atgriezās 1864. gadā. Panākumi ļāva kļūt par koncertmeistaru Diseldorfā. 1866. gadā tādu pašu amatu viņš ieņēma Hamburgā; turpat viņam bija stīgu instrumentu kvartets. 1868. gadā viņš tika ielūgts uz Londonu, lai izpildītu Bēthovena Archduke, trijatā, ar Antonu Rubinšteinu un čellistu Alfredo Piatti. Rubinšteins meklēja vijoles profesoru Sanktpēterburgas konservatorijai un šajā amatā ieteica Aueru. Auers piekrita piedāvātajam trīs gadu kontraktam, patiesībā viņš tur palika 49 gadus.

Krievija

Tajā laikā viņš bija pirmais vijolnieks Sanktpēterburgas Imperatora teātru orķestros. Gandrīz 50 gadus Auers uzstājās gandrīz visās baleta izrādēs ar vijoles solo, vairākumā no tiem horeogrāfs bija Marius Petipa.

Līdz 1906. gadam viņš bija arī Krievu Mūzikas Savienības stīgu kvarteta vadītājs. Šie kvarteta koncerti bija daļa no Sanktpēterburgas mūzikas, tāpat kā Joakīma — Berlīnes mūzikas. Vēlāk kritiķi aizrādīja par šī ansambļa nepietiekamo mūzikas kvalitāti un nepietiekošu uzmanību modernajai krievu mūzikai. Auera grupa tomēr izpildīja kvartetus, kuru sastāvā bija Čaikovskis, Aleksandrs Borodins (Alexander Borodin), Glazunovs un Nikolajs Rimskis-Korsakovs (Nikolai Rimsky-Korsakov). Grupa izpildīja arī Johannessa Brāmsa un Roberta Šūmaņa, tāpat arī Luisa Špora (Louis Spohr), Joakīma Rafa (Joachim Raff) un citus vācu „otrā plāna” komponistus.

Auers kopā ar vairākiem izciliem pianistiem turpināja izpildīt arī sonātes. Viņa mīļākā solokoncerta partnere bija Anna Jesipova (Anna Yesipova), ar kuru viņš sadarbojās līdz viņas nāvei 1914. gadā. Citi partneri bija: Antons Rubinšteins, Teodors Leščetskis, Rauls Pugno, Sergejs Taņejevs un Oigens D`Alberts. 1890. gados viņš izpildīja visu Bēthovena 10 vijoļu sonāšu ciklu. Viņš iepazīstināja klausītājus arī ar Brāmsa vijoles un klavieru sonātēm.

Amerika

1918. gadā viņš pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. 23. martā viņš uzstājās Karnegijas hallē, tāpat arī Bostonā, Čikāgā un Filadelfijā. Savās mājās — Manhatanā — viņš pasniedza privātnodarbības. 1926. gadā viņš sāka strādāt Muzikālās Mākslas institūtā (vēlāk Džuliada skola). 1928. gadā viņš kļuva par mācībspēku Kurtisa Mūzikas institūtā, kas atradās Filadelfijā. 1930. gadā viņš mira Lošvicē, Drēzdenes priekšpilsētā (Vācija), un tika apglabāts Fernklifas kapsētā Hatsdeilā, Ņujorkā.

Spēlēšana

Pjotrs Iļjičš Čaikovskis bija sevišķi aizgrābts ar Auera vijoļspēli. 1874. gada parādīšanos Maskavā Čaikovskis aprakstīja kā „ļoti izteiksmīgu, saturiski smalku un dzejisku”. Šis smalkums un dzejiskums gan prasīja milzīgu cenu. Aueram, kā jau māksliniekam, bija vājas rokas. Apņēmības pilns, viņš strādāja vienā laidā, jo vēlējās uzturēt savu tehniku lieliskā kondīcijā. Viņš rakstīja: „Manas rokas ir tik vājas, un to uzbūve ir tik nožēlojama, ka, ja nespēlēju vijoli dažas dienas un paņemu instrumentu, es jūtos tā, it kā būtu zaudējis spēlēšanas spējas.”

Par spīti šim trūkumam, Auers sasniedza daudz, jo regulāri strādāja. Viņa vijoles tonis bija necils, bet pievilcīgs, viņa tehnika — noslīpēta un eleganta. Auera spēlei trūka kvēles, taču ar klasisku cildenumu viņš to panāca. Tas atklājās pēc ierakstu veikšanas ASV. Tajos bija klausāms muzikants, ar lielisku tehniku, nevainojamu intonāciju, asu ritmu un baudāmu vijoļspēli.

Viņa muzikālā gaume bija konservatīva un izsmalcināta. Aueram patika Henrija Vjukstempa (Henri Vieuxtemps) un Heinriha Vilhelma Ernsta skaņdarbi; tos viņš izmantoja savās mācību stundās. Reiz kāds audzēknis negribēja izpildīt Ernsta skaņdarbu Othello Fantasy, atrunājoties, ka tā esot slikta mūzika. Auers nepiekāpās: „Tu spēlēsi to tik ilgi, līdz tā skanēs kā laba mūzika,” piebilstot, „un tu nespēlēsi neko citu.” Viņš spēlēja tikai dažus Baha skaņdarbus. Tāpat Auers nekad saviem mācekļiem neprasīja kādu no Baha solokoncertiem. Lai gan skaņdarbs ar nosaukumu Double Concerto bija viens no viņa mīļākajiem.

Diriģēšana

Auers bija arī aktīvs diriģents. 1880. un 1890. gados viņš vadīja Krievu Mūzikas savienības orķestra koncertus, kas norisinājās ļoti neregulāri. Kad uz Krieviju brauca koncertēt slaveni solisti, piemēram, Joakīms, Leopolds Auers vienmēr vēlējās kāpt uz diriģenta platformas. Tāpat viņš diriģēja saviem studentiem, kuri no viesizrādēm atgriezās mājās.

Mācīšana

Aueru atceras kā vienu no nozīmīgākajiem vijoļspēles pedagogiem. Viņš bija viens no pieprasītākajiem skolotājiem. Starp viņa audzēkņiem iekļaujas tādi ievērojami mākslinieki, kā: Miša Elmans, Jaša Heifecs, Nātans Milšteins, Efrēms Zimblaists, Džordžs Bulangers, Benno Rabinofs, Ketlīna Pērlova, Oskars Šumskis un Saša Lasersons. Auers mācīja arī jauno Klāru Rokmoru.

Līdzīgi, kā pianists Ferencs Lists, Auers savās nodarbībās nefokusējās uz tehnisku vijoļspēli. Tā vietā māceklis bija orientēts izprast mūzikas būtību, priekšstatu par to. Ja students „aizķērās” pie tehniskas problēmas, Auers nepiedāvāja nekādu risinājumu. Viņš nepielika pūles, lai studentam parādītu pareizo fragmentu. Tomēr Auers bija dedzīgs tehniskas spēles piekritējs. Baidoties uzdot jautājumu skolotājam, daudzi studenti ar savām problēmām vērsās viens pie otra (paradoksāli, bet pirms 1900. gada, kad Auers vairāk fokusējās uz tehniskām detaļām, viņš neizcēla nevienu spējīgu studentu).

Auers novērtēja mācekļu talanta dotības, taču nepacieta disciplīnas trūkumu, paviršību un nodarbību kavēšanu. Viņš pieprasīja punktualitāti. No studenta viņš sagaidīja prātīgus darba ieradumus un uzmanību detaļām. Nodarbības bija tik nogurdinošas kā solokoncerti — patiesībā, abi bija viens un tas pats.

Regulāru nedēļas nodarbību vietā, studentiem tika prasīts izpildīt visu uzdoto kompozīciju uzreiz. Lai sagatavotos, tas parasti prasīja vairāk nekā vienas nedēļas darbu. Kad students bija gatavs spēlēt, viņam vajadzēja 10 dienas pirms vizītes pierakstīties uz noklausīšanos. Studentam prasīja ierasties ar noskaņotu instrumentu un atbilstošā apģērbā. Tika pasaukts mūzikas pavadītājs. Tāpat neiztika bez skatītājiem — to vidū bija ne tikai studenti un viņu vecāki, bet arī atsevišķi viesi un ievērojami mūziķi. Auers uz nodarbību parasti ieradās laicīgi; visam uz to laiku jau vajadzēja būt sagatavotam. Nodarbības laikā Auers staigāja pa telpu, vēroja, laboja, uzmundrināja, izteica rājienus, kā arī skaidroja. „Mēs nedrīkstējām izkustēties no vietas, līdz priekšnesums netika pilnīgi pabeigts”, atcerējās kāds students.

Uzņemšana Auera paspārnē bija privilēģija, ko ieguva tikai talantīgi audzēkņi. Pārējos sagaidīja izturības pārbaudījums un smags darbs. Auers varēja būt stingrs, skarbs un bargs. Tā, piemēram, kādu nelaimīgu studentu meistars regulāri izslēdza. Auers novērtēja dzīvīgumu un entuziasmu. Viņš nīda garlaicību un rāmu vijoļspēli.

Lai gan Auers spieda ārā no studentiem visu, ko varēja, viņš ziedoja tiem savu laiku. Viņš gādāja par audzēkņu materiālajām vajadzībām — nodrošināja tos ar skolas naudu, labvēļiem, kā arī labākiem instrumentiem. Valdības birojos viņš pielietoja savu vārda ietekmi, nodrošinot ebreju studentus ar apmešanās vietām. Viņš veidoja no saviem studentiem personības — deva tiem stilu, gaumi, muzikālo audzināšanu. Turklāt, liekot lasīt grāmatas, sekmējot uzvedību, karjeras iespējas, un pieslīpējot manieres, viņš centās paplašināt audzēkņu redzesloku. Tāpat viņš mudināja mācīties ārzemju valodas, kuras būs nepieciešamas starptautiskajai karjerai.

Pat tad, kad students kāpa pa karjeras kāpnēm, Auers to vēroja ar tēvišķīgu skatu. Diriģentiem un koncertu aģentiem viņš aizrakstīja neskaitāmas vēstules. Laikā, kad Miša Elmans gatavojās savai Londonas debijai, Auers ceļoja kopā ar viņu. Pēc Efrēma Zimbalista un Ketlīnas Perlovas debijām Auers saglabāja ciešus kontaktus.

Novēlējumi

Aueram tika veltīti vairāku mūziķu skaņdarbi. Piemēram, Čaikovska Violin Concerto, sākumā viņš gan to nevēlējās spēlēt. Ne jau tāpēc, ka uzskatīja to par „nenospēlējamu”, bet tāpēc, ka „daži no fragmentiem neatbilda mūzikas instrumenta raksturam, un, lai gan ideāli atskaņoti, neskanēs tā, kā komponists iedomājies”. Šo skaņdarbu viņš nospēlēja vēlāk, bez dažiem, viņaprāt, nevajadzīgiem fragmentiem.

Kompozīcijas un rakstīšana

Auers savam instrumentam sarakstīja tikai neliela daudzuma skaņdarbu. Viens no tādiem ir Rapsodie hongroise, kas veltīts vijolei un klavierēm. Viņš sarakstīja vairākus vijoļkoncertu beigu fragmentus. Starp tiem ir Bēthovena, Mocarta un Brāmsa (Bēthovena Violin Concerto un Brāmsa Violin Concerto) kompozīcijas. Viņš sarakstīja arī trīs grāmatas: Violin Playing as I Teach It (1920. g.), My Long Life in Music (1923. g.) un Violin Master Works and Their Interpretation (1925. g.). Viņš aranžēja arī Paganīnī 24th Caprice.