Leišmanioze

infekcijas slimība, kuru ierosina aptuveni 20 leišmaniju ģints vienšūņu sugas

Leišmanioze ir infekcijas slimība, kuru ierosina leišmaniju vienšūņi. No zināmām 53 leišmaniju sugām 31 ir zīdītāju parazīti, no tiem 20 sugas parazitē uz cilvēkiem.[1] Izšķir viscerālo (iekšējo orgānu) leišmaniozi, ādas leišmaniozi un gļotādu un ādas leišmaniozi. Katru no šīm leišmaniozēm ierosina atšķirīgas leišmaniju sugas. Leišmanijas cilvēka organismā nokļūst pēc dzēlējodu dzēliena. Savukārt dzēlējodi šīs slimības ierosinātājus iegūst no grauzējiem un suņiem.[2] Leišmanioze izplatīta galvenokārt Āzijā, Āfrikā, Dienvidamerikā un Eiropas dienvidos. Kopējais ar leišmaniozi inficēto skaits pašlaik tiek lēsts ap 12 miljoniem.[3]

Leišmanioze
Klasifikācija un saites uz ārējiem avotiem
Leišmanioze
Ādas leišmanioze
ICD-10 B55
ICD-9 085
DiseasesDB 3266
MedlinePlus 001386
PME PME

Slimības nosaukums ir radies no skotu patologa un britu armijas mediķa Viljama Būga Leišmana (William Boog Leishman) vārda.

Izplatība labot šo sadaļu

Leišmanijas, kas izraisa leišmaniozi, ir sastopamas aptuveni 88 valstīs visā pasaulē. Lielākā daļa leišmaniju sugu ir endēmiskas. Dienvidamerikā jaunās pasaules tegumentāro leišmaniozi (angļu: New World tegumentary leishmaniasis, NWTL) izraisa galvenokārt leišmanijas no Leishmania (Viannia) apakšģints, galvenokārt tās ir Leishmania braziliensis, L. panamensis, L. peruviana, L. guyanensis un L. lainsoni. 70% Peru reģionu cieš no leišmaniozes, kuru izraisa Leishmania braziliensis, L. peruviana, L. guyanensis 96% gadījumos.[4]

Galvenie leišmaniju izplatītāji (vektori) ir kožodiņi no Phlebotominae apakšdzimtas (Lutzomyia un Phlebotomus). Vecās pasaules valstīs leišmaniozi izplata Phlebotomus kožodiņi, jaunajā pasaulēLutzomyia. Kopsummā vairāk nekā 90 kožodiņu sugu ir leišmaniju vektori. No visām zināmām 500 Phlebotominae apakšdzimtas sugām Dienvidamerikā tikai 30 ir leišmaniju vektori.[5]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Cristina Quiroga, Varsovia Cevallos, Diego Morales, Manuel E. Baldeon, Paul Cardenas, Patricio Rojas-Silva & Patricio Ponce, 2017. Molecular Identification of Leishmania spp. in Sand Flies (Diptera: Psychodidae, Phlebotominae) From Ecuador. Journal of Medical Entomology, 1–8. doi:10.1093/jme/tjx122
  2. «Leišmanioze». Populārā medicīnas enciklopēdija (neslimo.lv). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 7. Jūlijs. Skatīts: 2017. gada 21. janvārī.
  3. «Leishmaniasis Magnitude of the problem». World Health Organization (angļu valodā). Skatīts: 2014. gada 17. februāris.
  4. Pablo Tsukayama, Jorge H. Núñez, Maxy De Los Santos, Valeria Soberón, Carmen M. Lucas, Greg Matlashewski, Alejandro Llanos-Cuentas, Marianela Ore, G. Christian Baldeviano, Kimberly A. Edgel, Andres G. Lescano, Paul C. F. Graf, David J. Bacon, 2013. A FRET-Based Real-Time PCR Assay to Identify the Main Causal Agents of New World Tegumentary Leishmaniasis. doi:https://doi.org/10.1371/journal.pntd.0001956
  5. Hugo O. Valdivia, Maxy B. De Los Santos, Roberto Fernandez, G. Christian Baldeviano, Victor O. Zorrilla, Hubert Vera, Carmen M. Lucas, Kimberly A. Edgel, Andre´s G. Lescano, Kirk D. Mundal & Paul C. F. Graf, 2012. Natural Leishmania Infection of Lutzomyia auraensis in Madre de Dios, Peru, Detected by a Fluorescence Resonance Energy Transfer–Based Real-Time Polymerase Chain Reaction. Am. J. Trop. Med. Hyg., 87(3), pp. 511–517. doi:doi:10.4269/ajtmh.2012.11-0708

Ārējās saites labot šo sadaļu