Latvijas populārā mūzika

Latvijas populārā mūzika ir pasaules populārās mūzikas daļa. Kopumā Latvijas populārā mūzika "seko" pasaules popmūzikas tendencēm. Ar nelieliem izņēmumiem tā ir skaņu mākslas primitivizētā forma, kuras pamatā ir melodijas, kas balstītas uz vienkāršiem akordiem, dziesmu vārdos izmantots tradicionālais pantmērs ar atkārtotiem piedziedājumiem. Dziesmu melodiju pavadījums ("apakša") lielum lielajā vairumā gadījumos balstīts uz t. s. "kvadrātu" (tonika->subdominante->dominante->tonika), kas reizēm tiek atsvaidzināta ar dominantes/subdominantes/ tonikas septakordiem. Dziesmu pamattēma — mīlestība un erotika.

Latvijas populārās mūzikas vēsture var iedalīt divās nosacītās daļās: pirmsmodernais laiks un modernais laiks. Pirmsmodernajā laikā tika likti pamati tam, ko šodien saprotam ar šlāgeri un ziņģi. Muzicēšana tika tiešā veidā (no tēva uz dēlu) pārnesta no paaudzes paaudzē.

Modernajam laikam raksturīgi mehāniskās un vēlāk arī elektriskās mūzikas saglabāšanas un pāraides ierīces (fonogrāfs, skaņu plates, radio u. c.). Līdz Otrajam pasaules karam populāri bija brāļi Laivinieki, Alfrēds Vinters un citi.

Pēc Latvijas okupācijas populārā mūzika bija pakļauta lielvaru ideoloģiskajam spiedienam un tika dēvēta par estrādes mūziku. Pēc 1960. gada Latvijas populārā mūzika sāka "pieņemt" aizvien mūsdienīgākas formas, tomēr līdz pat 1988. gadam saglabājās kontrole no komunistiskās partijas deleģētajām "kultūras" iestādēm. 1961. gadā padomju Latvijas Kultūras ministrija sāka rīkot ikgadējas pavasara tarifikācijas skates, lai kontrolētu popmūzikas izpildītāju repertuāru atbilstoši padomju kultūras estētiskajiem un ideoloģiskajiem kritērijiem. Augstāko novērtējumu guvušajiem kolektīviem bija atļauts koncertēt visā Latvijas teritorijā, kamēr zemāk novērtētajiem bija iespēja uzstāties tikai sava reģiona koncertvietās.[1]

Kopš 1956. gadā Latvijas populārajā mūzikā darbojas komponists un pianists Raimonds Pauls, kura ilggadējā darbība spēcīgi ietekmējusi latviešu populārās mūzikas attīstību daudzu gadu desmitu garumā. Viņš sadarbojies gan ar filharmonijas profesionālajiem ansambļiem, gan citiem kolektīviem, to vidū ir Rīgas estrādes orķestris, "Eolika", "Modo", "Credo", "Dālderi", "Inversija", "Remix".

Padomju laikā pastāvēja Latvijas Filharmonijas profesionālie ansambļi, kuri daudz koncertēja gan republikā, gan citās PSRS vietās ("Modo", "Eolika" u.c.). Pārējie ansambļi parasti atradās kāda kolhoza, rūpnīcas vai kultūras nama pakļautībā (piemēram, grupas "Līvi" pilns nosaukums bija "Liepājas Sarkanā Metalurga Kultūras pils vokāli instrumentālais ansamblis "Līvi""), tie formāli tika pieskaitīti amatieru kategorijai, kuriem regulāri jāpierāda sava varēšana skatēs.

1981. gadā tika atviegloti noteikumi popmūzikas un rokmūzikas ansambļu eksistencei, tas veicināja to uzplaukumu. Radās pagrīdes mūzikas fenomens, kad spilgti ansambļi atradās konfliktā ar oficiālajām kultūras iestādēm vai arī izvairījās no sadarbības, ierakstot albumus mājas apstākļos ("Pērkons", "Dzeltenie pastnieki", "NSRD").

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas populārā mūzika darbojas pēc pasaulē pieņemtajiem biznesa standartiem. Radās privātas mūzikas ierakstu kompānijas ("Mikrofona ieraksti", "Platforma Records", "Gailītis-G", "Mapl" u.c.), attīstījās arī pagrīdes mūzikas scēna ar centru "Torņa" mūzikas izdevniecībā. Grupa "Prāta vētra" 2000. gadu sākumā guva panākumus vairākās Eiropas valstīs, vairāki mākslinieki turpināja koncertēt arī Krievijā.

Kopš 2000. gada Latvija piedalās Eirovīzijas dziesmu konkursā, līdz šim tajā uzvarot vienu reizi, 2002. gadā. Kopš 2015. gada Latvijas Eirovīzijas atlases konkurss ieguvis nosaukumu "Supernova".

  1. Āliņš, A. Padomju estrādi - pareizā gaismā. Padomju Ceļš (Ogre), 1961, 4. aprīlis, 3., 4. lpp.
  • Sergejs Kruks. Par mūziku skaistu un melodisku!: Padomju kultūras politika, 1932—1964. Rīga: Neputns, 2008.
  • Daiga Mazvērsīte. Melnbaltās dziesmas, 1-3, Rīga: Zvaigzne ABC, 2020-2024.