Krievu—persiešu karš (1826—1828)
Krievu—persiešu karš (1826—1828) bija pēdējais lielais karš starp Krievijas Impēriju un kādžāru dinastiju. Iepriekšējais karš bija beidzies ar kādžāru dinastijai neizdevīgo 1813. gada Gulistānas miera līgumu. Karš beidzās ar kādžāru dinastijas sakāvi un Krievijas impērijas armijas ieiešanu Tebrīzā. 1828. gada Turkmenčajas miera līgums Krievijai deva pilnīgu kontroli Dienvidkaukāzā, kādžāru dinastijai atsakoties no mūsdienu Azerbaidžānas dienvidiem un Armēnijas.
| Krievu—persiešu karš (1826—1828) | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Krievu—persiešu kariem un Krievijas Kaukāza iekarošana | |||||||||
 Elizabetpoles kauja 1826. gada 13. septembrī | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
 Krievijas impērija |
 Kādžāru dinastija | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Nikolajs I Aleksejs Jermolovs Valerjans Madatovs Ivans Paskevičs |
Faths 'Ali Šahs Abas Mirza | ||||||||
| Spēks | |||||||||
| 34000 [nepieciešama atsauce] | 35000–50000 [nepieciešama atsauce] | ||||||||
Vēsture
labot šo sadaļu1826. gada maijā Krievijas karaspēks ieņēma Mirakas pilsētu Armēnijā. Konflikta risināšanai kādžāru dinastija uz Sanktpēterburgu nosūtīja sūtni, kuru Kaukāza ģenerālgubernators Aleksejs Jermolovs aizturēja Tiflisā. Jūlija vidū 35 000 liela kādžāru armija kroņprinča un Azerbaidžānas provinces vietvalža Abasa Mirzas vadībā iebruka Karabahas un Tališas hanistēs, salauza vietējās zemessardzes pretestību un tuvojās Baku. Kādžāru mērķis bija iekarot Tiflisu un atmest krievus aiz Terekas upes. Jermolovam bija 3500 kareivju un sākumā viņš nevarēja izrādīt pretestību, reģionā izvietotajām vienībām atkāpjoties uz Vanadzoru un Šušu. Musulmaņu iedzīvotāju un augstmaņu vairākums atbalstīja kādžāru dinastiju, kamēr armēņi saglabāja uzticību Krievijai, pievienojoties armijai un ciešot musulmaņu uzbrukumos civiliedzīvotājiem. Smagi cieta vācu Katrīnfeldas kolonija, kuras iedzīvotāju lielu daļu nogalināja. Reģionā darbojās arī kurdu kavalērija, kas vairāk nodarbojās ar uzbrukumiem armēņu ciemiem un mājlopu laupīšanu. Pēc papildspēku saņemšanas krievi sāka uzbrukumu, izbeidzot kādžāru virzību Tiflisas virzienā, pārraujot Šušas aplenkumu un atgūstot Elizavetpoli. Oktobra beigās kādžārus atmeta aiz Araksas upes.
1827. gada 28. martā Jermolovu aizvietoja ģenerālis Ivans Paskevičs. Jūnijā krievi iekaroja Nahčivanu. Armijā izcēlusies epidēmija lika krieviem pārtraukt Erevānas aplenkumu. Lai novērstu Krievijas uzbrukumu pāri Araksai, kādžāri sāka uzbrukumu Erevānas hanistē, kuru krievi atsita pie Aštarakas. 1. oktobrī Krievijas armija ieņēma Erevānu. Neklausot Paškeviča pavēlei saglabāt aizsardzību, neliela krievu vienība izmantoja kādžāru vājumu, lai 14. oktobrī ieņemtu Tebrīzu, kas padevās bez kaujas. Sākās miera sarunas, kuru laikā turpinājās sadursmes un krievu uzbrukums dziļāk kādžāru valstī.
1828. gada 10. februārī parakstīja Turkmenčajas miera līgumu, ar kuru Krievija ieguva Erevānas un Nahčivanas hanistes, kā arī Īgdiras apgabalu. Kādžāru dinastija apņēmās izmaksāt 20 miljonus sudraba rubļu kā kompensāciju un atļaut armēņu kristiešiem emigrēt uz Krievijas iekaroto teritoriju. Krievijas karaflotei piešķīra tiesības kontrolēt Kaspijas jūru, un Krievijas tirgoņiem brīvas tiesības tirgoties kādžāru valsts teritorijā.
Literatūra
labot šo sadaļuKrievu valodā
labot šo sadaļu- Алавердянц М. Я. Граф Иван Феодорович Паскевич-Эриванский и его деятельность на Кавказе в очерках армянского историка. 1782—1912. — СПб.: Художественно-графическое ателье и печатня М. Пивоварского и А. Типографа, 1912. — 27 с.
- Балаян Б.П. Дипломатическая история русско-иранских войн и присоединения Восточной Армении к России. — Ер.: Издательство Академии наук Армянской ССР. Институт истории, 1988. — 279 с.
- Захаревич А. В. Донские казаки и армянское население в обороне русских границ от персидских войск в начальный период кампании 1826 года. — Краснодар: Центр понтийско-кавказских исследований, 1995.
- Зубов П. П. Картина последней войны России с Персиею с присовокуплением историческо-статистического обзора завоеванных городов и воспоминаний об Эривани — СПб.: тип. К. Вингебера, 1834. — 135, [5] с.