Leikocīti
Leikocīti jeb baltās asins šūnas ir imūnsistēmas šūnas, kas aizsargā organismu pret infekcijas slimībām un iznīcina tajā iekļuvušās kaitīgās daļiņas un vielas — mikrobus, baktērijas, kā arī atmirušās organisma šūnas. Leikocītus iedala granulocītos un agranulocītos. Granulocītu citoplazmā ir specifiski graudiņi, kas raksturīgi tikai šīm šūnām. Šie specifiskie graudiņi ir eozinofilie, neitrofilie vai bazofilie un attiecīgi atrodas eozinofilo, neitrofilo un bazofilo leikocītu citoplazmā. Pie agranulocītiem pieder limfocīti un monocīti un tiem ir tikai nespecifiskas granulas, kas atrodamas arī granulocītu sastāvā. Visas šīs šūnas veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs no hematopoētiskās cilmes šūnas.[1]
Leikocīti atrodas visā ķermenī, ieskaitot asinis un limfātisko sistēmu. Balto asins šūnu skaits asinīs bieži var norādīt uz saslimšanu. Vienā litrā asiņu veselam cilvēkam ir no 4x109 līdz 1,1x1010 leikocītu. Leikocītu skaita paaugstināšanos sauc par leikocitozi, bet pazemināšanos — par leikopēniju.
Leikocītu fizikālās īpašības var mainīties saistībā ar to aktivāciju, nenobriedušu šūnu klātbūtnē, kā arī ļaundabīgo leikocītu klātbūtnē leikēmijas gadījumā.
Veidi
labot šo sadaļuVisu veidu leikocītiem ir kopīgas pazīmes, bet katram no tiem ir citādāka forma un funkcijas. Atšķirīga pazīme dažiem leikocītu veidiem ir tāda, ka tie satur granulas, tāpēc tos sauc arī par granulocītiem vai agranulocītiem.
Granulocīti ir leikocīti, ko, pētot gaismas mikroskopā, var atpazīt pēc to citoplazmā esošajām dažādu krāsu granulām. Šīs granulas ir ar membrānu apņemti fermenti, kas galvenokārt darbojas endocitozē sadalīto daļiņu sagremošanā. Ir 4 veidu granulocīti — neitrofili stabiņkodolaini, neitrofili segmentkodolaini, bazofili un eozinofili.
Agranulocīti ir leikocīti, kuriem citoplazmā nav granulas. Kaut arī šūnās nav granulas, agranulocīti satur nespecifiskas azurofilas granulas, kuras sauc par lizosomām. Ir 2 veidu agranulocīti — limfocīti un monocīti.
| Šūnu veids | Mikroskopiskais izskats | Diagramma | Procentuālais daudzums pieaugušajiem | Diametrs μm[2] | Galvenie mērķi[3] | Kodols[3] | Dzīvildze[2] |
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Neitrofils |  |
 |
62% | 10—12 |
|
Multilobulārs (ar vairākām daiviņām) | 6 stundas līdz vairākām dienām audos, piemēram, liesā |
| Eozinofils |  |
 |
2,3% | 10—12 |
|
Bi-lobulārs | 8—12 dienas (asinīs circulē 4—5 stundas) |
| Bazofils |  |
 |
0,4% | 12—15 |
|
Bi-lobulārs un tri-lobulārs | No dažām stundām līdz dažām dienām |
| Limfocīts |  |
 |
30% | 7—15 |
|
Ekscentrisks, labi iekrāsojas | Vairāki gadi atmiņas šūnām, pārējām dažas nedēļas. |
| Monocīts |  |
 |
5.3% | 12—15[4] | Monocīti migrē no asinīm uz citiemaudiem un kļūst par makrofāgiem. | Nierveida | No dažām stundām līdz dažām dienām |
Leikocitārā formula
labot šo sadaļuPar leikocitāro formulu jeb leikocītu diferenciālo analīzi sauc 100 leikocītu procentuālo sastāvu (procentuālās attiecības).
- neitrofilo leikocītu ar segmentētu kodolu — 50—70%;
- limfocītu — 20—30%
- eozinofilo leikocītu ir 2—4%.
- neitrofilo leikocītu ar stabiņveida kodolu ir 1—3%.
- monocītu ir 3—8%,
- bazofilo leikocītu ir vismazāk — 0,5—1%.
Noteiktām slimībām ir raksturīgas konkrētas pārmaiņas leikocitārajā formulā. Akūta iekaisuma gadījumā palielinās neitrofilo stabiņkodolaino daudzums, bet hroniska iekaisuma gadījumā palielinās limfocītu skaits.
Pieaugušam veselam cilvēkam 1 mm2 ir 6000—8000 leikocītu. Jaundzimušā asinīs ir daudz neitrofilu un ir samērā augsts kopējais leikocītu daudzums (līdz 25 000). Jau ceturtajā dienā pēc piedzimšanas leikocītu daudzums krietni samazinās, un otrajā nedēļā starp tiem pārsvarā ir limfocīti (60%).[1]
Leikocitoze
labot šo sadaļuJa leikocītu skaits 1 mm3 asiņu ir lielāks par normu — tā ir leikocitoze. Tā var būt fiziologiska (piemēram, veselam cilvēkam pēc ēšanas, kā arī fiziskā vai garīgā darbā) un patoloģiska (piemēram, iekaisumu, leikēmijas gadījumos).
Leikopēnija
labot šo sadaļuSamazināts leikocītu skaits 1 mm3 asiņu ir leikopēnija. To var izraisīt dažas infekcijas slimības (gripa, vēdertīfs, masalas) un medikamenti (sulfonamīdi, antibiotikas u.c.), kas toksiski ietekmē sarkanās kaulu smadzenes.
Funkcija
labot šo sadaļuLeikocīti nodrošina organisma neuzņēmību pret infekcijas slimībam — imunitāti. Granulocīti un monocīti piedalās nespecifiskās imunitātes reakcijās pret plašu antigēnu spektru. Turpretī limfocīti nodrošina specifiskās imunitātes mehānismus — nosaka noteikta antigēna identificēšanu un iznīcināšanu.
Leikocīti ir kustīgas šūnas, kas spēj pārvietoties noteiktā virzienā reaģējot uz signālmolekulām. Šo parādību sauc par pozitīvo hemotaksi. Leikocīti atstāj kapilārus, migrējot caur endoteliocītu starpšūnu zonu. Šo procesu sauc par diapedēzi. Diapedēzes rezultātā šīs šūnas nonāk īstenajos saistaudos un imūnās sistēmas orgānos, kur veic vietējiem apstākļiem piemērotas funkcijas. Asinīs cirkulē tikai neliela daļa no kopējās organismā esošās leikocītu populācijas.[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
- ↑ 2,0 2,1 Daniels, V. G., Wheater, P. R., & Burkitt, H.G. Functional histology: A text and colour atlas. Edinburgh : Churchill Livingstone, 1979. ISBN 0-443-01657-7.
- ↑ 3,0 3,1 Bruce Alberts, Alexander Johnson, Julian Lewis, Martin Raff, Keith Roberts, and Peter Walter (2002). "Leukocyte also known as macrophagesfunctions and percentage breakdown". Molecular Biology of the Cell (4th ed.). New York: Garland Science. ISBN 0-8153-4072-9.
- ↑ Robert I. Handin, Samuel E. Lux, Thomas P. Stossel. Blood: Principles and Practice of Hematology (2nd izd.). Philadelphia : Lippincott Williams and Wilkins, 2003. 471. lpp. ISBN 9780781719933. Skatīts: 2013-06-18.