Kontinentālā blokāde

Kontinentālā blokāde (franču: Blocus continental) bija ekonomisko un politisko pasākumu kopums, ko 1806.–1814. gadā īstenoja Francijas imperators Napoleons I pret savu galveno pretinieku — Lielbritāniju.

Napoleona noteiktais galvenais blokādes mērķis — sagraut Lielbritāniju, netika sasniegts.

Sekas

Blokāde nopietni kaitēja pašai Francijai. Saruka kuģu būves un saistītās rūpniecības nozares, kā arī daudzas uz ārvalstīm orientētas nozares, piemēram, linu ražošana. Mazā eksporta un zaudētās peļņas dēļ daudzas rūpniecības nozares tika slēgtas. Dienvidfrancija, jo īpaši Marseļas un Bordo ostas pilsētas, kā arī Larošelas pilsēta, cieta no tirdzniecības apjoma samazināšanās. Turklāt lielākajā daļā kontinentālās Eiropas valstu pieauga pārtikas pamatproduktu cenas.

Portugāle atklāti atteicās pievienoties kontinentālajai blokādei, 1793. gadā tā bija parakstījusi savstarpējās palīdzības līgumu ar Lielbritāniju. Pēc 1807. gada jūlijā noslēgtā Tilzitas līguma Napoleons mēģināja sagrābt Portugāles floti, kā arī okupēt ostas. Viņam tas neizdevās, jo Portugāles karaliene Marija I paņēma savu floti un pārcēla Portugāles galmu uz Brazīliju karaliskās flotes pavadībā. Portugāles iedzīvotāji sacēlās pret franču iebrucējiem ar britu armijas palīdzību britu virsnieka Artūra Velzlija vadībā, pēc kā sākās Pireneju kari.

Drīz pēc Napoleona iebrukuma Krievijā 1812. gada 6. (18.) jūlijā Krievija un Lielbritānija parakstīja miera līgumu, bet 1812. gada 12. (24.) septembrī tika publicēts Aleksandra I manifests par tirdzniecības attiecību atjaunošanu starp valstīm. 1813. gadā pēc Francijas sakāves karā ar sesto pret Franciju vērsto koalīciju Eiropas valstis atteicās ievērot kontinentālo blokādi. Pēc Burbonu restaurācijas Francijā 1814. gada aprīlī tā beidzot tika atcelta.

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)