Komunistiskā Internacionāle

Komunistiskā Internacionāle vai III Internacionāle (saīsināti Kominterne) bija starptautiska komunistu organizācija, kas darbojās no 1919. līdz 1943. gadam.

Kominternes izdotā žurnāla (1919—1943) vāks

Kominterni nodibināja 1919. gada martā Maskavā.[1] Tās priekštece bija II Internacionāle, kas beidza savu darbību 1916. gadā, pēc sašķelšanās sociāldemokrātos un komunistos. III internacionāles mērķis bija apvienot strādniekus uz proletāriskā internacionālisma principiem balstītai revolucionārai cīņai par buržuāzijas gāšanu un proletariāta diktatūras nodibināšanu, cīņā nevairoties no "atklātas sadursmes ieročiem rokās ar kapitāla valsts varu". Ziedu laikos šajā organizācijā ietilpa vairāk nekā 100 nacionālās komunistiskās partijas, kā arī dažādas organizācijas.[2] Kopumā Kominterne sasauca septiņus kongresus (1919; 1920; 1921; 1924; 1928; 1935;). Visi organizācijas kongresi norisinājās Padomju Krievijā.[1]

Kominternes darbība galvenokārt bija saistīta ar ideju par vispasaules revolūciju, respektīvi, tās darbības mērķis bija veicināt komunistiskās revolūcijas valstīs, kur komunisti nebija pie varas. Padomju Savienībā darbojās Rietumtautu Komunistiskā universitāte un citas mācību iestādes, kurās apmācīja topošos revolucionārus, gatavoja viņus streiku organizēšanai, nemieriem un citām darbībām. Kominterne finansiāli atbalstīja ārzemju komunistiskās partijas, organizācijas un to biedrus. Izmaiņas Komunistiskās Internacionāles darbībā notika 1930. gados, kad Staļins atteicās no vispasaules revolūcijas idejām un krasi ierobežoja Kominternes darbību.[2] Tam sekoja nacionālo kadru tīrīšana, kas faktiski ierobežoja Kominternes lomu un nozīmi. 1943. gada 15. maijā tā beidza savu pastāvēšanu.[1]