Vikipēdija

Pāvila vēstule kolosiešiem

divpadsmitais grāmata Jaunā derība, komposts tikai 4 nodaļas
(Pāradresēts no Kolosiešiem)

Pāvila vēstule kolosiešiem ir viena no Jaunās Derības četrām ieslodzījuma vēstulēm, kuras autorību tradicionāli attiecina uz Pāvilu. Šī vēstule pēc tēmas un vārdu krājuma lieliski saskan ar Pāvila vēstuli efeziešiem, savukārt, Pāvila vēstule filipiešiem sader kopā ar Pāvila vēstuli Filemonam, taču visas četras ieslodzījuma vēstules kopā neveido vienādu uzbūvi. Vairums mūsdienu zinātnieku neatzīst Pāvilu kā vēstules kolosiešiem autoru. J. D.G. Dunns norāda, ka visdrīzāk to sarakstīja kāds cits, iespējams, pat ar Pāvila piekrišanu.

Vēstule Filemonam, kolosiešiem, efeziešiem veido nelielu grupu Corpus Paulinum. Šajā grupā vēstule kolosiešiem ieņem centrālo pozīciju, jo ar personīgām atsauksmēm ir saistīta ar vēstuli Filemonam un ar paralēlismu valodā ar vēstuli efeziešiem. Visās trīs vēstulēs Pāvils parādās kā cietumnieks (Filem. 9; Kol. 4:18; Ef. 3:1, 4:1, 6:20). Nepastāv vienots viedoklis par šo trīs vēstuļu autentiskumu. Tūbingenas skola no Baur līdz Weizsacker uzskata, ka visas trīs vēstules ir 2. gadsimta pseidonīmi raksti. Savukārt, mūsdienu kritiskie zinātnieki, kā F. C. Burkitt, C. H. Dodd, A. E. J. Rawlinson, E. F. Scott un citi, atbalsta visu trīs vēstuļu Pāvila autorības autentiskumu.[1]

Kolosas draudzei adresētās Pāvila vēstules centrālā vēsts ir mudinājums atgriezties pie Jēzus Kristus mācības, atsakoties no maldu mācībām, jo Jēzus Kristus ir pestīšana, bet citu reliģiju praktizēšana atsvešina no patiesās dzīvības iegūšanas. Kolosas draudze ir veidota no kristietībai pievērstiem pagāniem, pats Pāvils tās izveidošanā nepiedalījās.

Adresāts

labot šo sadaļu

Vēstule ir adresēta draudzei Kolosā (Kol. 1:2), Romas impērijas provinces Mazāzijas pilsētai Likus ielejā (ang.: Lycus Valley), pārsimts kilometru attālumā no Efesas, Romas provinces Āzijas galvaspilsētas. Kolosa iekļaujas antīkā Frīģijas reģiona rietumu robežas teritorijā. E. Loze skaidro, ka Kolosa atradās Likus ielejas augšdaļā, lielu kalnu ieskauta no visām pusēm. Hērodots pilsētu apraksta kā „lielu pilsētu Frīģijā” (Hdt. 7,30.1). Vēstulē ir minētas vēl divas pilsētas — Lāodikeja un Hierapole (Kol. 2:1, 4:13-16), kas atradās netālu no Kolosas. Pirmo dibinājis Seleikīdu dinastijas valdnieks Antiohs II, nosaukdams to savas sievas vārdā, bet otrā bija izslavēta ar dziednieciskajiem avotiem Jaunās Derības laikā. Pirmajā gadsimtā šīs pilsētās savā attīstībā un varenībā apsteidz Kolosu un tā, savukārt, laika gaitā zaudē savu nozīmīgumu. Romas impērijas vēsturnieks Tacits ziņo, ka 60.-61. g.m.ē. Likus ieleja tika pakļauta spēcīgiem zemestrīces grūdieniem, pilnībā iznīcinot Lāodikejas pilsētu, taču tā vēlāk tika atjaunota pašu spēkiem bez romiešu palīdzības. Cits stāsts ir par Kolosu, kas pēc zemestrīces netika atjaunota un pamazām pazuda no vēstures liecībām. Precīzu liecību par šo notikumu nav, taču tas liek domāt, ka Pāvila vēstules kolosiešiem autentiskuma gadījumā vēstule tika nosūtīta pirms zemestrīces.[2] Mūsdienās šis reģions atrodas Turcijas teritorijā.

Visticamāk, ka draudzi Kolosā veido Pāvila sekotājs Epafra (Kol. 1:7-8), jo Pāvils vēstulē norāda, ka nav personīgi pazīstams ar Likus ielejas draudzēm (Kol. 2:1). Epafra izplata kristīgo mācību ielejas pilsētās, jo Pāvilam nebija iespēja apmeklēt Likus reģionu. Epafra ierodas pie Pāvila ar ziņām par draudzes dzīvi Kolosā un informāciju par maldu mācību pieaugošo popularitāti. Pamatojoties uz Epafras sniegtajām ziņām, Pāvils raksta vēstuli kolosiešiem, skaidrojot evaņģēlija patiesību un viltus „filozofijas” kļūdas.[3]

Likus ielejas pilsētās atradās arī mājas draudzes: Nimfa mājas draudze Lāodikejā (Kol. 4:15) un Filemona mājas draudze Kolosā, spriežot pēc verga Onēzima pieminēšanās vēstulēs kolosiešiem un Filemonam (Kol. 4:9, Filem. 1:10). Filemonu uzskata par mājas draudzes vadītāju Kolosā, lai arī viņa vārds neparādās Pāvila vēstulē kolosiešiem.[4]

Autorība

labot šo sadaļu

Zinātnieki, kas atzīst Pāvila autorību Kolosiešu vēstules sarakstīšanā, to datē un saista ar Pāvila pēdējiem dzīves gadiem — starp 57. un 63. g. m.ē. No vēsturiskajām liecībām ir zināms, ka 60.-61. g. m.ē Likus ielejas pilsētas tika pakļautas spēcīgai zemestrīcei, kuras šajā reģionā nebija retums. Tas liek domāt, ka vēstule tika uzrakstīta pirms šī notikuma, lai gan izrakumi nav veikti un precīzu liecību nav. Deutero-Paulīniskās idejas atbalstītāji norāda uz efeziešu vēstules atkarību uz Kolosiešu vēstuli, datējot to pirms 80 g. m.ē. Pieņemot, ka sveicieni Filemona vēstulē un kolosiešu vēstules beigās ir vēsturiski precīzi, tad tas nav pietiekošs arguments par Kolosiešu deutero-Paulīniskās vēstules autorību, ņemot par pamatu, ka vēstulei būtu bijis jābūt rakstītai arī Pāvila dzīves pēdējos gados.[5]

M. J. Hariss vēstules kolosiešiem deutero-Pāvilisko piederību uzskata par nepietiekoši argumentētu, kaut arī vēstulē ir lietots Pāvilam neraksturīgs vārdu krājums, stils un teoloģija. M. J. Harrisa oponenti par vēstules kolosiešiem autoru uzskata kādu no Pāvila skolniekiem vai Pāviliskās kristietības lietpratēju, taču kā pretarguments Pāvila autorībai tiek minēta plaši atzītā zinātnieku atbilde par vēstules kolosiešiem tuvo saikni ar vēstuli Filemonam. Abām vēstulēm ir kopējas iezīmes: 1. Autors atrodas ieslodzījumā (Kol. 4:3, 10, 18; Filem. 9-10, 13); 2. Vēstules autora cietuma biedri Marks, Aristarhs, Dēma, Lūka un Epafra, kas sūta sveicienus (Kol. 4:10-14; Filem. 23-24); 3. Vēstules sākumā kopā ar Pāvilu ir minēts brālis Timotejs (Kol. 1:1; Filem. 1); 4. Viens no vēstules saņēmējiem ir Arhips (Filem. 2), kuram tiek doti arī norādījumi vēstulē kolosiešiem (Kol. 4:17); 5. Vergs Onēzims atgriežas pie Filemona (Kolosā) (Filem. 12), bet Kol. 4:9 ir minēta Tihika un Onēzima došanās uz Kolosu. Šīs būtiskās līdzības abās vēstulēs netieši norāda uz Pāvilu kā vēstules kolosiešiem autoru, pieņemot, ka viņš sarakstīja vēstuli Filemonam.[6]

Netiek minētas norādes par vēstules kolosiešiem sarakstīšanas vietu un laiku. Lai noteiktu tās piederību Corpus Paulinum, ir nepieciešama pārējo Pāvila vēstuļu padziļināta analīze — vārdu krājuma lietojums, struktūras analīze, teikumu kārtība utt. Analīzē īpaša uzmanība jāpievērš vēstulei efeziešiem, jo tās valoda, stils un teoloģija ir ļoti līdzīga vēstulei kolosiešiem. E. Loze piedāvā ekseģēzes un analīzes procesā lietot terminus „autors” un „apustulis”, jo tikai pēc visu argumentu analīzes iespējama autorības noteikšana par labu Pāvilam vai deutero-Paulīniskajam. Pagaidām šis jautājums paliek atvērts.[7]

Jautājumi par vēstules kolosiešiem autentiskumu parādās 19. gadsimta vidū. Jautājums par Pāvila autorību ir sarežģīts un grūts: 1.Ārējās liecības — vēstule kolosiešiem parādās Muratori kanonā (Roma, 200. g. m.ē.); 2.Modernā kritika — H. J. Holcmans izvirza teoriju, ka autentiskā Pāvila vēstule kolosiešiem vēlākā laikā periodā ir izmantota par pamatu vēstulei efeziešiem. Vairums Jaunās Derības zinātnieku šo versiju apstiprina, neatkarīgi no Pāvila autorības apstiprināšanas par labu vai nē vēstulei efeziešiem; 3. Problēmas: A. Uzkrītošā stila atšķirība starp vēstuli kolosiešiem un citām vispār atzītām Pāvila vēstulēm; B. Domu līdzība, jo īpaši kristoloģiskā nozīmē — Ceturtais evaņģēlijs un vēstule ebrejiem; C. Saikne ar vēstuli efeziešiem.[8]

Mūsdienās nav vienota viedokļa par vēstules kolosiešiem Pāvilisko autorību. Zinātnieki ir sadalījušies divās frontēs ar neskaitāmiem argumentiem par labu savas versijas argumentācijai, kura laika gaitā tiek pakļauta atkārtotai interpretācijai un revīzijai. Pāvila autorības gadījumā vēstule ir sarakstīta cietumā, bet deiteropaulīniskājā gadījumā pēc Pāvila nāves, iespējams, kaut kad 2. gadsimtā.

Sarakstīšanas vieta, laiks

labot šo sadaļu

Vēstules kolosiešiem sarakstīšanas vieta ir vistiešāk saistīta ar vēstules autorības noteikšanu, vienā no variantiem, atzīstot par tās autoru Pāvilu, bet otrā variantā kādu Pāvila sekotāju vai Paulīniskās tradīcijas labu pazinēju. Pāvila autorības piekritēji norāda uz ieslodzījuma vietām Efezā vai Romā kā Pāvila vēstules kolosiešiem sastādīšanas vietu. Notikumu rekonstrukcija un vēstuļu hronoloģija, pamatojoties uz saistību vēstulē Filemonam un kolosiešiem, liek domāt, ka Pāvils vēstuli saraksta Efezā nevis Romā, jo tā ir tuvāk Kolosai. Tas ļauj vieglāk saprast un izskaidrot verga Onēzima pieminēto pārvietošanos vēstulē kolosiešiem un Filemonam. Tas nozīmē, ka abas vēstules ir sarakstītas pirms 2.vēstules korintiešiem un romiešiem, kaut gan teoloģija vēstulē kolosiešiem norāda uz Pāvila pēdējiem dzīves gadiem, tādejādi ieslodzījumu Romā. Margareta Makdonalda ir pārliecināta, ka Pāvila vēstule kolosiešiem ir deiteropaulīniska, tā ir sastādītā Pāvila pēdējos dzīves gados vai īsi pēc viņa nāves. Iespējams, ka vēstules autors ir Timotejs, taču tam nav drošu liecību un pierādījumu.[9]

M. J. Hariss uzdod jautājumu par Pāvila vēstules kolosiešiem rašanās vietu, pieņemot tās Paulīnisko izcelsmi. Viņš apsver trīs iespējamās vēstules rašanās vietas: 1. Efeza, Pāvila ieslodzījums no trīs līdz trīsarpus gadiem. (Ap. d. 19:20, 22; 20:31) Laika posmā no 52. g.m.ē. rudens līdz 55. g.m.ē. vasarai vai 56. g.m.ē.pavasarim; 2. Cēzarejas ieslodzījuma periods no 57. g.m.ē. maija līdz 59 g.m.ē septembrim (Ap. d. 24:23, 27); 3. Roma, divu gadu mājas arests no 60. g.m.ē. februāra līdz 61. g.m.ē beigām vai 62. g.m.ē. sākumam. Komentāru autors atbalsta vēstules rašanās laiku Romas ieslodzījuma periodā, pamatojoties uz tradicionālo vēstules kolosiešiem rašanās datējumu un Pāvila pirmo ieslodzījuma periodu Romā minētu (Ap. d. 28:30-31).[10]

E. Loze nemin ne vēstules kolosiešiem iespējamo sarakstīšanas laiku, ne vietu, atskaitot vēstulē minēto faktu secināšanu par Pāvila ieslodzījumu (Kol. 4:3, 10, 18).[7]

Vēstuli kolosiešiem Pāvils raksta ilgtermiņa ieslodzījumā, taču rodas jautājums par vietu — Efeza, Roma vai Cēzareja? Antīkie komentatori min Romu kā ieslodzījuma vēstules rašanās vietu, uz to norāda divas frāzes vēstulē filipiešiem (Fil. 1:13, 4:22). F. W. Beare precizē, ka tas nav pietiekams arguments. Pierādījumi jāmeklē vēstulē kolosiešiem un Filemonam. Fakti par ieslodzījumu Romā balstās uz vēstulē kolosiešiem aprakstīto Kristoloģijas attīstību, kas ir krietni progresējusi, salīdzinot ar citām Pāvila vēstulēm, atskaitot vēstuli efeziešiem. Uzmanīga Pāvila ieslodzījuma apraksta analīze (Filem. 13; Kol. 4:18) rada sajūtu, ka Pāvils vairs nav neapmierināts ar pagaidu ieslodzījumu, bet ir samierinājies ar to kā ikdienas dzīves daļu. Pāvilam šāda veida sajūtas, iespējams, rodas tikai ilgākajā ieslodzījuma periodā, kas bija Romā. D. Šulcs šo versiju nopietni apstrīd, 1829. gadā izvirzot Cēzareju par Pāvila ieslodzījuma vietu vēstules kolosiešiem sarakstīšanās periodā. Viņa ideju atbalsta daudzi zinātnieki, tajā skaitā arī E. Lomejers (ang. E. Lohmeyer). Pirmkārt, viņš uzskata, ka vēstule filipiešiem ir uzrakstīta Cēzarejā, tā kā pastāv daudzas līdzības starp šo vēstuli un vēstuli kolosiešiem, tad tas liek domāt par vienu izcelsmes vietu un laiku. Otrkārt, Pāvils cer uz drīzu atbrīvošanu. Viņš lūdz draugiem sagatavot uzņemšanu Kolosā (Filem. 22). Līdzīgi viņš cer apmeklēt filipiešus (Filem. 2:24). Tas norāda, ka viņa ieslodzījuma vieta atradās viegli sasniedzamā attālumā no minētajām pilsētām. E. Lomejers vērš uzmanību uz faktu, ka Pāvils ļoti vēlējās doties uz Romas impērijas sirdi, bet vēlāk doties misijā uz Spāniju (Rom. 15:23-24). Šis Pāvila plāns šķiet loģisks Cēzarejas ieslodzījuma gadījumā, jo no Romas ieslodzījuma būtu nepraktiski solīt apmeklējumu kolosiešiem un filipiešiem. Tas nozīmē, ka viņam būtu jāveic tāls ceļš uz austrumiem, bet pēc tam atpakaļ uz Spāniju, paplašinot evaņģelizētās teritorijas. Treškārt, vēstulē kolosiešiem un Filemonām ir minēti Pāvila cietuma biedri — Aristarhs, Lūka, Epafra, Onēzims, Tihiks, Filemons un Timotejs. Šī cilvēku grupa ir viens no spēcīgākajiem argumentiem par labu Efezai, kaut gan šos vīriešus vienviet vieglāk iedomāties Cēzarejā nekā Romā. Hipotēze par Pāvila ieslodzījumu Efezā parādās 20. gadsimtā. Argumenti par labu šai versijai: 1. Vergs Onēzims no Kolosas patvērumu meklē savā provincē, nevis tālu ceļu mērojamajā Romā; 2. Epafra ātrā ierašanās pie Pāvila ar ziņojumu par situāciju Efezā, ja Pāvils atrastos Romā, tad ceļojums no Kolosas aizņemtu vairākus mēnešus; 3. Filem. 22 liecina, ka Pāvils atradās pāris dienu attālumā no Kolosas.[11]

Tāpat kā par vēstules kolosiešiem autorību nav vienprātības, tā arī par tās rašanās vietu un laiku starp zinātniekiem valda atšķirīgi viedokļi. Jāatzīmē, ja atzīst Pāvila vēstules kolosiešiem autorība, tad tā, iespējams, tika sarakstīta vienā no trīs ieslodzījuma vietām: Efezā, Romā vai Cēzarejā.

Teoloģija

labot šo sadaļu

Vēstule kolosiešiem satur Pāvila kristietības namturības aprakstu (Kol. 3:18-4:1), kas mūsdienās ir izraisījis neskaitāmas debates par netaisnīgumu, jo īpaši attiecībā uz mācību par vergiem. Kolosiešu autors aicina uz ētisku un vispārpieņemtu normu ievērošanu, kas kļuva aktuāla sakarā ar 1. gadsimta m.ē. cilvēku morālo pagrimumu. Paulīniskās mācības piekritēji sabiedrību ārpus draudzes uzskatīja par ļaunuma iemiesojumu (Kol. 1:21, 2:13, 3:5-7), lai no tā izvairītos, draudzes līderi aicināja praktizēt stingru askēzi (Kol. 16:23). Tā pārvarot pasauli, kas simboliski tiek asociēta ar fizisko ķermeni, taču Pāvilam ķermenis nav šķērslis, jo tas jau ir kristīts (Kol. 2:12-13, 3:1-4). Rezultātā ticīgie dzīvo harmonijā, nepakļaujoties pasaulīgajiem cilvēku baušļiem un mācībām (Kol. 2:20).[12]

Epafra apmeklē Pāvilu ieslodzījumā Romā (Filem. 1:23), lai informētu par Kolosas draudzes garīgās dzīves attīstību (Kol. 1:3-8; 2:5) un divu veidu briesmām pakļautajiem kolosiešiem: 1. Atjaunojas pagāniskā domāšana un rīcība (Kol. 3:5-11); 2. Maldu mācību pieņemšana (Kol. 1:23; 2:1-23). Kristus darbinieka Epafra atnestās ziņas mudina Pāvilu rakstīt vēstuli kolosiešiem, lai sniegtu pretindi maldu mācībām un praksēm, paralēli vēstulē skaidrojot un stiprinot ticīgos par dzīvi Kristū. Tihiks un Onēzims nogādā vēstuli Kolosā (Kol. 4:7-9), jo Epafra izlemj palikt pie Pāvila.[13]

Vēstules kolosiešiem autors ir norūpējies par draudzi Kolosā, kura var kļūt par upuri krāpniekiem un maldu mācītājiem. Autora mērķis ir nekavējoties brīdināt brāļus, lai tie spēj atšķirt patiesu mācību no maldus. Vēstulē ir aprakstīti pagāniskās prakses elementi (Kol. 2:16-23), lai gūtu aizsardzību no kosmiskajiem spēkiem — eņģeļu pielūgšana. Daļu draudzes maldu mācība uzrunā un viņi mēģina šo „filozofiju” savienot ar kristīgo ticību, tāpēc vēstules autors detalizēti apraksta patiesas dzīves elementus Kristū, tā skaidri norādot maldu mācības destruktīvismu un Jēzus pārākumu pār visu kosmosā.[14]

Vēstules saturs norāda uz kļūdām un maldu filozofijas vājībām (Kol. 2:8), kas balstīta uz kalpošanu eņģeļiem, piekopjot rituālās prakses un askēzi. Pretstatā maldu mācībām un filozofijai Pāvils skaidro Jēzus pārākumu pār visu esošo.[15]

Struktūra

labot šo sadaļu

Vēstules struktūra nosacīti atbilst Pāvila vēstuļu modelim ar ievadu un nobeigumu, iekļaujot pateicības lūgšanas, savienojošās frāzes, vārdu skaidrojumus, iedvesmu ticības stiprināšanai un sarakstu ar sveicieniem un ziņām.[16]

F. W. Beare , M. J. Harris , M. Y. MacDonald un E. Loze Pāvila vēstules kolosiešiem piedāvātās vēstules struktūra katram autoram nedaudz atšķiras. Detalizēta četru autoru vēstules kolosiešiem struktūras salīdzināšana norāda uz būtiskām atšķirībām struktūras dalījumā Kol. 2:24-3:4. F. W. Beare struktūra no visiem minētajiem autoriem ir viena no sīkāk izdalītām un loģiski sagrupētām.

I. Ievads (1:1-14)

A. Sveiciens kolosiešiem (1:1-2)
B. Pateicība Dievam par kolosiešu ticību (1:3-8)
C. Pāvila aizlūgums par kolosiešiem (1:9-14)

II. Diskusija pret eņģeļu mācības starpniekiem (1:15-3:4)

A. Kristus nozīme (1:15-23)
1. Visumā (1:15-17)
2. Baznīcā (1:18-20)
3. Attiecībā uz lasītāju (situāciju Kolosā) (1:21-23)
B. Pāvila garīdzniecība Kolosā un Laodikejā (1:24-2:5)
1. Pāvila prieks par ciešanām draudzes labā (1:24)
2. Evaņģēlija izplatīšana (1:25-27)
3. Cilvēku dziedināšana Kristū (1:28-29)
4. Pāvila ieinteresētība un rūpes par kolosiešiem un laodikejiešiem (2:1-5)
C. Kristīgās dzīves centrs — dzīvošana Kristū Jēzū (2:6-15)
D. Kašruta un citu jūdu likumu noraidījums (2:16-23)
E. Jauna dzīve Kristū (3:1-4)

III. Morāles norādījumi un pārliecināšana mainīties (3:5-4:6)

A. Ētiskās vadlīnijas jaunai dzīvei (3:5-17)
B. Kristīgā namturība (3:18-4:1)
C. Lūgšanu pamācība (4:2-4)
D. Par kristiešu attieksmi pret pagāniem (4:5-6)

IV. Nobeigums: iepazīstināšana un sveicieni (4:7-18)

A. Iepazīstināšana ar Tihiku un Onēzimu (4:7-9)
B. Sveicieni no Pāvila cietuma biedriem (4:10-14)
C. Sveicieni brāļiem Lāodikejā un pēdējās instrukcijas (4:15-18)[17]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Francis W. Beare, The Epistle to the Colossians; Introduction and exegesis; The New Interpreter's Bible, volume 11 (USA: Abingdon Press, 1990), 11:133.
  2. ↑ Eduard Lohse, Colossians and Philemon; a commentary on the Epistles to the Colossians and to Philemon (USA: Fortress Press, 1971), 8-9.
  3. ↑ Francis W. Beare, op.cit., 11:134.
  4. ↑ Margaret Y. MacDonald and Daniel J. Harrington, Colossian and Ephesians (Sacra Pagina series; vol.17) (USA: Liturgical Press, 2008), 9.
  5. ↑ Margaret Y. MacDonald and Daniel J. Harrington, op. cit., 9-10.
  6. ↑ Murray J. Harris, Colossian & Philemon (USA: Wm. B. Eerdmans Publishing Co., 1991), 3-4.
  7. ↑ 7,0 7,1 Eduard Lohse, op. cit., 4.
  8. ↑ Francis W. Beare, op.cit., 11:142-144.
  9. ↑ Margaret Y. MacDonald and Daniel J. Harrington, op. cit., 10.
  10. ↑ Murray J. Harris, op. cit., 4.
  11. ↑ Francis W. Beare, op.cit., 11:134-137.
  12. ↑ Margaret Y. MacDonald and Daniel J. Harrington, op. cit., 13-15.
  13. ↑ Murray J. Harris, op. cit., 5.
  14. ↑ Eduard Lohse, op. cit., 2-3.
  15. ↑ Francis W. Beare, op.cit., 11:140-142.
  16. ↑ Eduard Lohse, op. cit., 84-85.
  17. ↑ Francis W. Beare, op.cit., 11:142.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pāvila_vēstule_kolosiešiem&oldid=4163905"