Kanons sakrālajā mākslā
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Kanons sakrālajā mākslā" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šajā rakstā nav saišu uz līdzīgiem rakstiem citu valodu Vikipēdijās. Lūdzu, palīdzi tās pievienot. Ja līdzīgu rakstu nav, šo veidni var noņemt. |
Kanons sakrālajā mākslā ir vispārpieņemtu stingru likumu kopums, kas reglamentē mākslas darba kompozīciju, kolorītu, ko izstrādājusi, ieviesusi un sankcionējusi baznīca. Pastāv vispārīgie kristīgās baznīcas mākslas kanoni, kas veidojušies gadsimtu gaitā un ir kopīgi visām kristīgajām konfesijām, kā arī īpaši kanoni atsevišķām kristīgajām konfesijām. Izteikti atšķirīgi ir Austrumu un Rietumu kristīgās baznīcas mākslas kanoni.
„Grieķu valodas vārds canon, no kura atvasināts termins „kanons”, sākotnēji nozīmēja „niedre”, taču laika gaitā tam tika piešķirtas aizvien jaunas nozīmes: „mēraukla”, „noteikums”, „mērķlīnija”. No šādas tīri materiālas nozīmes pamazām tika atvasināta arī pārnestā nozīme — „mērs”, „standarts”, „norma” vai „paraugs”. Tā, piemēram, par kanonu varēja saukt kādu likumu. Sastādot standarta, normatīvu darbu sarakstus, vārds kanons ieguva nozīmi „saraksts”.” Piemēram, „apmēram no 350. gada Bībeles grāmatas tika dēvētas par „kanoniskām”, tas nozīmē tādām, kas „pieder kanonam” vai ir „daļa no kanona”. Runājot par Jaunās Derības kanonu, runājam par Jaunās Derības rakstu kopumu jeb krājumu, kas ir normatīvs baznīcai. Visbiežāk kanons tiek lietots vizuālajās mākslās: glezniecībā, tēlniecībā un grafikā, arī sakrālajā arhitektūrā un interjera mākslā. Savi kanoni ir arī kristīgajā mūzikā.
Kanons (gr. val. canon):
- stingri noteikta, tradicionāla un vispārpieņemta norma;
- mākslas paņēmienu vai likumu kopums, kurus attiecīgajā laikmetā uzskatīja par obligātiem, kā arī darbs, ko uzskatīja par normatīvu paraugu.
Sakrālajā (lat. sacred — svēts; tāds, ko nošķir no ikdienišķā jeb profānā, ko dziļi ciena un pielūdz) mākslā pieņemtais kanons ir aizsardzības mehānisms, aizliegums kaut ko mainīt pastāvošajā modelī. Ja kaut kas tiek ietverts kanonā, tad to vairs nav iespējams mainīt. Kanons ir standarts, paraugs, normatīvs piemērs, uz ko tiekties. Kanons mākslas darbā nosaka proporciju sistēmu, kā arī — kultūras, mākslas darbu vērtību kategoriju normēšanu, mākslas žanru, stila attīstību.
Kanona elementi ir
- kompozīcija,
- kolorīta normas,
- proporciju sistēma,
- dotā tipa attēla ikonogrāfija.
Kanons nosaka māksliniecisko paņēmienu vai noteikumu kopumu, kas ir obligāti vienā vai citā gadsimtā.
Senās Ēģiptes mākslas kanons
labot šo sadaļuAr reliģiskajiem priekšrakstiem saistīti kanoni pastāvēja jau Senās Ēģiptes mākslā. Cilvēku attēlošanā tika ievērots kanons ̶ cilvēka ķermeni vienmēr attēloja pretskatā, bet galvu ̶ profilā, acis no priekšas, kājas profilā, bet plecus un rokas pretskatā. Acis parasti palielināja, jo pastāvēja uzskats, ka tās atklāj cilvēka dvēseli. Vēl viens svarīgs nosacījums ̶ padotais vienmēr tika attēlots mazāks, nekā viņa pavēlnieks. Faraons tika attēlots daudz lielāks par vienkāršajiem cilvēkiem vai ienaidniekiem. Veidojot sēdošu cilvēku statujas, vajadzēja obligāti ievērot noteikumu, ka rokām jāatrodas uz ceļiem un vīriešu ķermeņi jāiekrāso tumšāki nekā sieviešu.
Senajā Ēģiptē pielūdza daudzus dievus un katra ēģiptiešu dieva ārieni stingri noteica kanons. Piemēram, vienu no galvenajiem dieviem — saules dievu Ra vienmēr attēloja kā vīrieti ar piekūna galvu un saules disku uz galvas.
Senie ēģiptieši ticēja, ka pēc nāves cilvēks nokļūst pēcnāves valstībā, kur turpina savu dzīvi. Tāpēc mirušā ķermeni iebalzamēja un deva līdzi visu dzīvei nepieciešamo. Valdīja uzskats, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga un pēc nāves tā atkal iemiesosies mūmijā vai pēc kanona veidotā speciālā figūrā. Viens no galvenajiem senās Ēģiptes tēlnieka uzdevumiem bija darināt mirušo skulptūras, kurās, ja mūmija būtu gājusi bojā, augšāmcelšanās brīdī varētu iemiesoties mirušā dzīvības spēks Ka. Uz tēlniekiem gūlās milzīga atbildība, jo viņu darbs nodrošināja dvēseles mūžīgo dzīvošanu, jo uzskatīja, ka Ka var iemiesoties tikai skulptūrā, kas darināta pēc ļoti stingriem kanoniskiem noteikumiem. Jebkura novirze no kanona varēja padarīt neiespējamu mirušā augšāmcelšanos, tādēļ tēlnieka individuāli subjektīva pieeja darbam Senajā Ēģiptē bija kaut kas pilnīgi neiedomājams, to uzskatītu par noziegumu. Tūkstošiem gadu garumā senās Ēģiptes māksla bija saistīta ar reliģiju un arhitektūru. Mākslai bija izteikti sakrāls mērķis. Pateicoties stingrajiem kanoniem vairāk nekā 3000 gadu laikā ēģiptiešu māksla praktiski nemainījās, tajā neienāca jaunas oriģinālas idejas, valdīja stila vienveidība, pieauga vienīgi izpildījuma meistarība. Māksliniekus uzskatīja par amatniekiem, viņi savu amatu saņēma mantojumā.
Kanons kristīgajā mākslā
labot šo sadaļuKristīgās mākslas kanonu pirmsākumi meklējami senās Bizantijas kultūrā (5.—15.gs.), kurā tie gadsimtu gaitā pakāpeniski izveidojās uz antīkās mākslas tradīciju pamata. Kad 311. gadā imperators Konstantīns Lielais pieņēma kristīgo ticību un pasludināja to par valsts varas vienīgo reliģiju, tā sastapās ar milzu grūtībām un pretestību. Pēc kristietības uzvaras Baznīca kļuva par galveno Dieva varas un valsts varas nesēju. Baznīcu arhitektūra un sakrālā māksla prezentēja sava laika reliģiskās dogmas.
Sakrālās jeb baznīcas mākslas kanoni ir cieši saistīti ar attiecīgā laika reliģiskajām dogmām (gr. dogma — uzskats, spriedums — nekritiski pieņemta un par nemainīgu patiesību pieņemta tēze). Reliģijas dogma ir reliģisku mācību galvenās tēzes, ko baznīca atzinusi par neapšaubāmām dievišķas izcelsmes patiesībām.
Sākumā kristīgā baznīca bija vienota, pēc 1054. gada kristīgā baznīca sašķēlās 2 daļās — Austrumu pareizticīgajā baznīcā un Rietumu Romas katoļu baznīcā, kurās sakrālā māksla attīstījās pēc saviem principiem un veidoja savdabīgus kanonus. No Romas katoļu baznīcas 16.gs. atšķēlās protestantisma baznīcas, kuru sakrālā mākslā atkāpās no daudziem kanoniem.
Kristīgās arhitektūras kanoni
labot šo sadaļuKristiešu vajāšanu laikā nebūvēja speciālas sakrālās celtnes. Pēc kristietības uzvaras baznīcu celtniecībai par pamatu tika ņemtas plašās sapulču zāles, kas Senajā Grieķijā bija pazīstamas ar nosaukumu „bazilika”, tulkojumā „valdnieka nams”. Bazilikas sākotnēji izmantoja kā segtas tirgus halles vai tiesas zāles. Tās sastāvēja no plašas, garenas taisnstūra telpas — vidusjoma, un ar kolonām atdalītām zemākām, šaurākām sānejām — 3—5 sānu jomiem — abās pusēs. Telpas galā atradās pusloka niša ar paaugstinājumu — apsīda, kur bija vieta sapulces vadītājam vai tiesnesim. Vēlāk, kad baziliku sāka izmantot kā kristīgo baznīcu, šajā vietā uzstādīja galveno altāri. Altārtelpu sauca par kori. Vairumam baziliku augsto vidusjomu sedza vienkāršs jumts ar atklātām sijām, bet sānu jomiem bija vienkāršs plakans pārsegums.
Austrumu baznīcas arhitektūras kanoni
labot šo sadaļuBizantijas un Senās Krievzemes dievnamu celtniecībā dominē krusta kupola tips, kurā kvadrātveida telpu 3—5 sānu jomos sadala greznas kolonnas. Ēku sedz viens vai vairāki kupoli. Ap centrālo zemkupola telpu grupējas sānu jomi, veidodami atzarojumus krusta veidā. Sānu telpas sedz cilindriskas velves, mazāki kupoli vai puskupoli. Vislielākā uzmanība pievērsta centrālajai zemkupola telpai un tās iekšējai apdarei.
Izcils Bizantijas sakrālās arhitektūras paraugs ir grandiozā Sv. Sofijas katedrāle (Hagia Sophia) Konstantinopolē. Dievnams celts no 532.—537. gadam. Tas simbolizē impērijas un baznīcas varenību. Sv. Sofijas katedrāle ārēji ir vienkārša majestātiska celtne ar plašām un greznām iekštelpām. Celtniecībā izmantots trīsjomu bazilikas princips: centrālajam kupolam piekļaujas 2 zemāki puskupoli, kam savukārt piekļaujas vēl 2 mazāki puskupoli. Iekštelpu sienas apšūtas ar dārgām marmora plāksnēm, sānu jomi atdalīti ar greznām malahīta kolonnām. Iekštelpu dekorējumos un kolonnu kapiteļos jūtama austrumu motīvu ietekme. Centrālā kupola pamatni veido 40 logailas. Līdz ar to kupolu it kā balsta nepārtraukts debesu gaismas aplis. 1453. gadā Osmaņu impērija šo katedrāli pārveidoja par mošeju, ēka tika papildināta ar 4 minaretiem.
Interjeru uzdevums ir radīt dievbijīgu noskaņu un atgādināt Kristus vēsti. Bizantijas dievnamu sienas, velves, kupolu griestus un apsīdas pilnībā sedza krāšņas mozaīkas (no sīkiem daudzkrāsainiem smaltas (stikla un minerālkrāsu sakausējums) gabaliņiem veidots mākslas darbs) un freskas ((itāl.fresco — svaigs) — sienas gleznojums uz mitra apmetuma), kas attēloja Kristus un Jaunavas Marijas dzīves ainas, Bībeles stāstus, svētos un eņģeļus.
Kopš 11 gs. tika pieņemta visiem dievnamiem viena obligāta shēma sienu rotājumiem: priekštelpu greznoja — ainas no Marijas un svēto dzīves, gar iekštelpas sienām — daudzfigūru kompozīcijas ar Kristus dzīves ainām, divpadsmit apustuļu un svēto atveidi. Parasti uz Rietumu sienas tika attēlota Pastarās tiesas aina, kupolā — Kristus Visuvaldītāja pusfigūra, apsīdas sienas augšdaļā — Jaunava Marija kā debesu valdniece, kurai abās pusēs kā sargi attēloti eņģeļi, apsīdas sienas apakšdaļā — svētais vakarēdiens. Tajā pašā laikā iekštelpas rotāja arī stājglezniecības darbi — ikonas.
Rietumu baznīcas arhitektūras kanoni
labot šo sadaļuAgrīnās Rietumu bazilikas pirmā stāva plāns saglabāja romiešu bazilikas formu. Tika celtas arī krusta formas baznīcas, ar izbūvētu transeptu jeb šķērsjomu, kas krusto garenjomu. Vēlāk kristīgās baznīcas ieguva krucifiksa formu, jo blakus galvenajam altārim tikai piebūvētas telpas sānu altāriem un sakristejām (sakristeja — katoļu kulta svētumu glabātuve).
Līdz ar to romāņu stila baznīcas sāka stipri atšķirties no agrīnajām bazilikām. Romāņu stila baznīcās ir maz rotājošo elementu, nav daudz logu un ar savām vienlaidu sienām un torņiem tās atgādina viduslaiku cietokšņus. Visvienkāršākā romāņu stila baznīca ir kapella, kurā nav sānu jomu. Problēmas radīja jumta pārsegums. Koka jumtiem, kas tika izmantoti agrīno baziliku pārsegumos, trūka cienīgumu, turklāt tie bija smagnēji un ugunsbīstami. 11.—12.gs. tika atklāts jauns jumta pārseguma veids — tika veidotas arkas jeb „ribas” krusteniski starp pīlāriem un tad aizpildītas trīsstūra sekcijas starp tām. Šis atklājums izdarīja apvērsumu sakrālajā arhitektūrā.
Kristīgajām baznīcām veidoja greznus portālus (portāls — grezni rotāta galvenā ieeja). Portāls simboliski reprezentēja pāreju no profānās (laicīgās pasaules) uz sakrālo (svēto) pasauli. Baznīcu ieejas izrotāja ar Bībeles tēliem un ainām. Viduslaiku baznīcas sāka rotāt ar plastiski izteiksmīgām skulptūrām, kuras izvietoja pa visu fasādi, tās rotāja torņu smailes, dzegas un kaltās notekas.
Baznīcu interjeru greznoja skulptūras, sienu gleznojumi un vitrāžas. Visiem priekšmetiem, kas atradās baznīcā, bija savas noteiktas funkcijas — tie tika izmantoti kristīgās reliģijas iedzīvināšanai tautas apziņā.
Romas impērijas rietumu jeb latīņu daļā valdīja atziņa, ka baznīcas jādekorē ar gleznotiem Bībeles sižetiem. To atbalstīja arī pāvests Gregors Lielais 6. gs. beigās: „Lasītnepratējiem glezna var izteikt tikpat daudz kā rakstu zīmes tiem, kuri prot lasīt,” viņš sacīja.
12.gs. otrajā pusē Ziemeļfrancijā sāka attīstīties gotisko katedrāļu celtniecības ideja — inženierzinātnes un arhitektūras mākslas sasniegums. (Pielikums, 23. att.) Katedrālēs jeb bīskapa baznīcās (kathedra — bīskapa krēsls) nekur nav redzamas ne vienlaidu sienas, nedz masīvi pīlāri. Iekštelpu veido smalks tievu kolonnu un ribu pinums. Gotiskajās celtnēs parādījās jauna konstrukcija — „gaisa balsti” — arkbutāni, kas noslēdz gotiskās velves. Gotiskā katedrāle it kā karājas gaisā starp šīm slaidajām kalto akmeņu konstrukcijām.
Sienās izveidoja lielus, gaišus logus, ko rotāja greznas vitrāžas, kas mirdzēja rubīnu un smaragdu košumā. Pīlāri, velvju arkas un ornamentālie dekori laistījās zeltā. Visā interjerā nebija nekā smagnēja. Ticīgie brīnumainā skaistuma varā izjuta Dievišķās pasaules varenību.
Baznīcas uzbūve ir dziļi simboliska, to noteica kanons. Ieejot pa durvīm rietumu pusē, cilvēks pagriež muguru materiālajai pasaulei, lai pievērstu skatienu altārim austrumos un gaismai no austrumu logiem, kas atgādina par jaunas dzīves sākumu. Ceļš cauri baznīcai sākas un beidzas joma pretējās pusēs, un tajā tiek svinēti divi galvenie Baznīcas sakramenti — Kristība un Euharistija. Ceļš sākās pie kristāmtrauka rietumu pusē, kur caur kristību cilvēks tiek svaidīts jaunai dzīvei Kristū. Tālāk dodoties joma dziļumā, cilvēks nonāk ciešā saskarē ar Krustāsišanas un Augšāmcelšanas noslēpumiem. Telpas galā austrumu pusē atrodas altāris, kas vienlaikus ir Pēdējo vakariņu galds, upuraltāris un Augšāmcelšanās kaps.
Kristīgās tēlotājmākslas kanoni
labot šo sadaļuAustrumu baznīcas tēlotājmākslas kanoni
labot šo sadaļuViens no kanona piemēriem Austrumu sakrālajā kristīgajā mākslā ir baznīcas ikonas. Ikona (no grieķu: εἰκών, eikon „attēls”) ir svētbilde pareizticīgajā baznīcā, kurā attēlotas personas vai notikumi, kas tiek uzskatīti par svētiem baznīcas vēsturē. Ikona ir īpašas pielūgsmes priekšmets, saite ar Dievišķo pasauli, kas stiprina dievbijību un lūgšanu garu.
Svēto tēliem ikonās nav individuālo vaibstu kā laicīgajās gleznās, jo tās ir garīguma simbols, svētos var atšķirt citu no cita tikai pēc kanonizētām pazīmēm (grāmata, apģērbs, bārda, ūsas), kas pavada svēto dažādos laikmetos un dažādās svētbildēs. Arī pati cilvēka seja kļūst par ikonu, jo cilvēks nes sevī Dieva tēlu. Ikonās netiek slavināts miesas skaistums kā antīkajā pasaulē. Ikonu glezniecības galvenā īpatnība ir tā, ka tajās nekad nav gaismēnu. Tam ir teoloģisks pamatojums — ikonās tiek attēlota cita — gaismas pasaule. Iekšējās gaismas koncentrācija ikonā vienmēr tiek vērsta uz tēla seju, īpaši izceļot acis — dvēseles spoguli, uz ko būtu jāvērš skatiens lūgšanas laikā. Ikonā attēlotās cilvēku figūras ir askētiskas, un to sejās netiek tēlotas emocijas. Ikona pēc saviem likumiem būvē laiktelpu — tā ir mūžības skatupunkts.
Rietumu baznīcas tēlotājmākslas kanoni
labot šo sadaļuRietumu māksla allaž bijusi mainīga, un atšķiras no Austrumu mākslas ar saviem meklējumiem. Rietumu mākslinieki atšķirībā no austrumu māksliniekiem nebija piesaistīti dabas krāsu toņiem, viņiem bija tiesības izvēlēties saviem darbiem jebkuru iepatikušos krāsu.
„Spoži zeltainie un mirdzoši zilie toņi zeltkaļu darbos, košās krāsas grāmatu ilustrācijās, spilgti sarkanie un sulīgi zaļie, un zilie toņi baznīcu vitrāžās apliecina, ka viduslaiku mākslinieki šo savu neatkarību no dabas toņiem pratuši teicami izmantot.”
Sākotnēji Rietumu baznīcas mākslinieki strādāja šabloniski, viņi nemeklēja portretisko līdzību, uzzīmēja nosacītu figūru un piešķīra tai atbilstošos simbolus — valdniekam — kroni un scepteri, bīskapam — mitru un zizli, un varbūt vēl parakstīja apakšā vārdus. Sākot no 13.gs. mākslinieki sāka atteikties no šabloniem, kļuva svarīgas attēlojamo personu emocijas, figūras kļuva telpiskas, tām bija izteiksmīgi žesti. Gleznotie Bībeles sižeti vairs nebija tikai rakstītā vārda aizstājēji, attēlotās ainas kļuva tik dzīvas, ka līdzinājās teātra uzvedumam.
Literatūra
labot šo sadaļu- Aldersons J., Mākslas un kultūras vārdnīca ar interneta atslēgvārdiem, Zvaigzne ABC, 2011, 277.lpp.
- Boldoks Dž., Kristietības simbolika, Rīga, Madris, 1999, 152. lpp.3. Dišlers G. Kulta māksla Vecajā Derībā. Rīga, Jumava, 2005. — 264 lpp.
- Gombrich E. H. Mākslas vēsture, Rīga, Zvaigznes ABC, 1997. — 688 lpp.
- Ikonogrāfija. Kristīgā tēla rašanās.
- http://www.eleison.lv/ikonografija/tela_rasanas.htm
- Kanoni. http://www.eleison.lv/ikonografija/kanoni.htm
- Kultūras vēsture vārdos, jēdzienos un nosaukumos, sakārtojusi Daina Blūma, Rīga, RaKa, 2000, 469. lpp.
- Latviešu valodas vārdnīca: A—Ž / Atb. red. D. Guļevska. — Rīga: Avots, 2008. — 883 lpp.
- Ассман Я. Канон — к прояснению понятия // Ассман Я. Культурная память: Письмо, память о прошлом и политическая идентичность в высоких культурах древности. — Москва: Языки славянской культуры, 2004, с. 111.
- Колпинский Я. Великое наследие античной Эллады. Москва: Посвещение, 1988. — 260 с.
- Энциклопедический словарь. Москва: Прогресс, 2009. — 806 с.