Kalnu slimība

Kalnu slimība (arī augstuma slimība) ir veselības traucējumi, kas rodas atrodoties lielā augstumā, ko izraisa mazāka skābekļa koncentrācija gaisā, nekā tā, kam cilvēks bija iepriekš pielāgojies. Galvenie simptomi ir galvassāpes, vemšana, nogurums un bezmiegs. Kalnu slimība var progresēt smagākos stāvokļos: augstkalnu plaušu tūskā (High Altitude Pulmonary Edema, HAPE), kas rada aizdusu, un augstkalnu smadzeņu tūskā (High Altitude Cerebral Edema, HACE), kas rada apjukumu.

Riska faktori ir pēkšņa nokļūšana lielā augstumā, pastiprināta fiziskā aktivitāte un iepriekš piedzīvota kalnu slimības epizode. Risku var novērst, palielinot atrašanās augstumu par ne vairāk kā 300 metriem dienā un ļaujot organismam aklimatizēties augstkalnu reģionu apstākļiem. Laba fiziskā sagatavotība risku nemazina.

Augstums

Augstumā zem 2500 metriem kalnu slimība novērojama reti. Virs 2500 metriem tā parādās 20% cilvēku, kas pēkšņi nokļūst šādā augstumā, bet virs 3000 metriem — jau 40%. Augstumu virs 3500 metriem var uzskatīt par bīstamu jebkuram, kas nav aklimatizējies augstkalnu reģioniem.

Everesta bāzes nometne atrodas 5000 metru augstumā, bet Larinkonada (Peru), kas atrodas 5100 metru augstumā, ir augstākā apdzīvotā vieta pasaulē.

Augstumā virs 6000 metriem pastāvīga dzīvošana nav iespējama, jo ilgtermiņā rada paliekošus veselības traucējumus (it īpaši smadzeņu bojājumus), bet jau virs 5500 metriem to risks var būt ļoti liels. Augstumā virs 7500 metriem cilvēks praktiski nevar aizmigt.

Augstumu virs 8000 metriem dēvē par nāves zonu — tajā skābekļa daudzums ir tik mazs, ka jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no tā, cik ļoti aklimatizējies, ilgstoši atrodoties bez papildu skābekļa padeves, iestājas nāve.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kalnu slimība.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)