Kalju Lepiks

Kalju Lepiks; Kalju Lepik
Personīgā informācija
Dzimis	1920. gada 7. oktobrī ; Jervas apriņķis, Igaunija
Miris	1999. gada 30. maijā (78 gadi); Talinna, Igaunija
Tautība	igaunis
Nodarbošanās	literāts, sabiedriskais darbinieks

Kalju Lepiks (igauņu: Kalju Lepik, 1920. gada 7. oktobris — 1999. gada 30. maijs) bija igauņu dzejnieks. Igaunijā tiek uzskatīts par vienu no pazīstamākajiem igauņu dzejniekiem trimdā.^[1]

Biogrāfija

Dzimis Jervas apriņķī. No 1942. līdz 1943. gadam studējis arheoloģiju Tartu Universitātē. No 1943. gada Lepiks dienējis Igauņu leģionā. 1944. gadā izbraucis uz Zviedriju. Tur apmeties Stokholmā, kur studējis arheoloģiju un etnogrāfiju Stokholmas Universitātē.

Pirmais darbs tika iespiests 1939. gadā. Lepika pirmais lirikas krājums — Seja māju logā — iznāca 1946. gadā. Kopumā iznākuši 14 Lepika darbu krājumi. Savos darbos viņš izmantoja igauņu zemnieku dzīves, reliģiskos, tautas dziesmu motīvus. Izmantojis dažādus stilus, tostarp arī satīrisko.^[2] Sākotnēji Lepika dzeja lielākoties bija patriotiska un reizē nereti arī satīriska, tomēr jau vēlākos gados tajā pārsvaru ņēma pesimistiski toņi. Dzīves pēdējos gados savos darbos atteicās no jebkādiem politiskiem un patriotiskiem motīviem.

Lepiks darbojās trimdā arī kā sabiedriskais darbinieks. 1946. gadā viņš izveidoja trimdas izdevniecību "Eesti Raamat". No 1966. gada Lepiks bija Baltijas Arhīva fonda direktors.^[3] Bijis arī Trimdas Igauņu Rakstnieku savienības (Välismaine Eesti Kirjanike Liit) priekšsēdētājs.^[4]

1990. un 1998. gadā Lepiku apbalvoja ar Juhana Līva dzejas balvu. Miris dzimtenē, Tallinā.

Drūmas domas

Aizdod manim kokli, Vanemuine,
drūmu domu drūzma prātā:

Kad reiz Kalevs mājās nāks
izdzert salda alus kausu,
savus bērnus pakārt sāks.^[5]