Kārlis VII Vitelsbahs

Kārlis VII Vitelsbahs (vācu: Karl VII.; dzimis 1697. gada 6. augustā, miris 1745. gada 20. janvārī) bija Bavārijas kūrfirsts (Kārlis Albrehts) no 1726. gada, Bohēmijas karalis no 1741. gada un Svētās Romas impērijas ķeizars no 1742. gada līdz nāvei 1745. gadā.

Kārlis VII Vitelsbahs Karl VII.
Svētās Romas impērijas ķeizars
1742. gada 24. janvāris — 1745. gada 20. janvāris
Priekštecis	Kārlis VI Hābsburgs
Pēctecis	Francis I Stefans
Bohēmijas karalis
1741. gada 19. decembris — 1743. gada 12. maijs
Priekštecis	Marija Terēzija
Pēctecis	Marija Terēzija
Dzimis	1697. gada 6. augustā Brisele, Svētā Romas impērija (Beļģija)
Miris	1745. gada 20. janvārī (47 gadu vecumā) Minhene, Bavārija, Svētā Romas impērija (Vācija)
Dinastija	Vitelsbahu dinastija
Reliģija	katoļticība

Kopā ar Prūsijas karali Frīdrihu Lielo piedalījās Austrijas mantojuma karā pret Kārļa VI meitu Mariju Terēziju un viņas vīru Franci Stefanu. Viņa sieva Marija Amālija bija ķeizara Leopolda I mazmeita. Pēc Prāgas iekarošanas viņš sevi pasludināja par Bohēmijas karali.

1742. gada 24. janvārī viņa brālis Ķelnes arhibīskaps un kūrfirsts Klements Augusts viņu kronēja par Svētās Romas impērijas ķeizaru. Tomēr tajā pašā laikā Austrijas spēki ieņēma lielāko daļu Bavārijas, tāpēc Kārlis VII bija ķeizars bez valsts, rīkojoties pēc moto: Caesar aut nihil ("Ķeizars vai nekas!"). Pēc viņa nāves ķeizara troni ieguva Francis I Stefans.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kārlis VII Vitelsbahs.

• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)