Kārlis Tarziers

Kārlis Tarziers (dzimis 1860. gada 26. februārī, miris 1918. gada 4. aprīlī) bija latviešu skolotājs, dzejnieks, šahists un šaha problēmists.[1]

Kārlis Tarziers
Personīgā informācija
Dzimis 1860. gada 26. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Druvienas pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1918. gada 4. aprīlī (58 gadi)
Nodarbošanās šaha problēmists
Māsas Anna Tarziere (1867—1934)


BiogrāfijaLabot

Kārlis Tarziers dzimis 1860. gadā Valkas apriņķa Druvienas pagasta "Prēdeļos".[P 1] 1877. gadā beidzis pagastskolu un pēc tam divus gadus tajā strādājis par palīgskolotāju. No 1879. līdz 1881. gadam Valkā mācījies Cimzes skolotāju seminārā. Vispirms no 1881. līdz 1884. gadam Tarziers strādājis par palīgskolotāju Tirzas draudzes skolā, bet pēc tam, līdz 1895. gadam bijis skolotājs Sinoles pagastskolā.[1] Skolēnu vidū ieguvis laba matemātiķa slavu.[2] Pedagoga pienākumi bija tikai daļa no Tarziera darbības. Viņa interešu loks bija daudz plašāks. Viņš rakstīja dzeju, vadīja mūzikas kapelu, bija folkloras vācējs. 1887. gadā Dzelzavā viņš izdeva savu dzejoļu krājumu "Stariņi". Kārlis Tarziers kopā ar skolotāju Vilni Samu (1869-1917) tiek uzskatīti par pirmajiem deju un rotaļu popularizētājiem.[3] 1890. gadā Valmierā iznāca viņu sastādītā grāmata "Rotaļas mājai un skolai". Tad Tarziers uzrakstīja un 1892. gada publicēja pirmo šaha grāmatu latviešu valodā "Īsa šahspēles mācība". To iespieda Lejasciemā, tās izdevējs un priekšvārda autors bija bibliotekārs Jānis Misiņš, viņa draugs vēl no Tirzas laika.[4] 1895. gadā K. Tarziers pārcēlās uz Velēnu, kur līdz mūža galam bija draudzes skolotājs un ērģelnieks. Viņš noorganizēja kori un rīkoja koncertus, lai par iegūtiem līdzekļiem palīdzētu Emilim Melngailim nomaksāt studijas Sanktpēterburgas konservatorijā.[5]

Kārlis Tarziers nomira 1918. gada 4. aprīlī un tika apglabāts Velēnas kapos.

Šaha kompozīcijaLabot

Jau 1886. gadā Tarziera vārds parādījās žurnāla "Austrums" šaha uzdevumu risinātāju sarakstos, bet viņa pirmais uzdevums tika iespiests "Austruma" 1894. gada decembra numurā. Sākumā Tarziers sastādīja divvilčus, bet vēlāk pārgāja uz trīsvilčiem, kas kļuva par viņa mīļāko žanru. Ražens viņam bija 1913. gads, kad viņš laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" publicēja vairāk par pusi no saviem trīsvilčiem un par 16. oktobrī publicēto trīsvilci saņēma dalītu trešo godalgu laikraksta gada konkursā. Pavisam zināmi 22 viņa uzdevumi, tai skaitā 17 trīsvilči.[1]

PiemērsLabot

№ 1. K. Tarziers
Dzimtenes Vēstnesis, 1913
3. godalga (dalīta)
abcdefgh
88
77
66
55
44
33
22
11
abcdefgh
Mats 3 gājienos

Uzdevuma risinājums:

1. Za1! (draud 2. Ta6# un 2. Dc2+ Kxa3 Db3#)
1. ... Kxa3 2. Da2+ Kxa2/Kxb4 3. Ta6#/Zc2#
1. ... Dxg6 2. Dc2+ Dxc2/Kxa3 3. Ta6#/Db3#

BibliogrāfijaLabot

  • Kārlis Tarziers. Stariņi: dzejolīši. Rīga : Ulps, 1887.
  • Voldemārs Sams, Kārlis Tarziers. Rotaļas mājai un skolai. Valmiera : E.G. Freya ģeneralkom., 1890.
  • Kārlis Tarziers. Īsa šahspēles mācība. Lejasciems : J. Misiņš, 1892.

PiezīmesLabot

  1. Šajās mājās 1871. gadā piedzima arī pazīstamais rakstnieks un dzejnieks Jānis Poruks.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 Blauss, Imants (1977). "No Latvijas šaha vēstures. K. Tarziers — pirmās latviešu šaha grāmatas autors". Šahs (LPSR šaha federācija) (Nr. 5/1977): 24.-26. lpp.
  2. Dr. philol. Jāzeps Rudzītis. «Kāds tīrradnis Vidzemes vidienē». Latvijas Vēstnesis, 1999-12-30. Skatīts: 2017-12-03.
  3. Ilze Mažāne. Latviešu tautas deja vēstures ceļos. Valsts izglītības satura centra redakcija, 2016. 6. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 22. augustā. Skatīts: 2017. gada 3. decembrī.
  4. Misiņš, Jānis (1946). "Atskats". Karogs (Nr. 1/1946): 92. lpp.
  5. «Jāņa Kučera folkloras vākums». garamantas.lv. 1985-1-8. Skatīts: 2021-01-24.

Ārējās saitesLabot