Johans Heinrihs Kants

Johans Heinrihs Kants (vācu: Johann Heinrich Kant; dzimis 1735. gada 28. novembrī, miris 1800. gada 22. februārī) bija vācbaltiešu skolotājs un luterāņu mācītājs. Kēnigsbergas filozofa Imanuela Kanta jaunākais brālis.

IzcelsmeLabot

Kanta dzimta pa tēva līniju cēlusies no tolaik pārsvarā kursiskās izcelsmes iedzīvotāju apdzīvotās Šilutes (vācu: Heydenkrug) apkārtnes tagadējā Lietuvā,[1] kaut arī viņš pats dzīves nogalē minēja par savu it kā skotisko izcelsmi.[2] Droši zināms, ka viņa vectēvam Hansam Kantam piederēja muižiņa Kummetter Keller (kuršu valodā Muiszen, Muißen, Muißeningen — 'muiža'), kuru viņš 1698. gadā par 100 dālderiem pārdeva kādam Andrietim Vilkam (Andrietis Wilks).[3] Uzskata, ka uzvārds Kants cēlies no Kantvaiņu (Kantweinen) ciema nosaukuma,[4] kas savukārt saistāms ar prūšu vārdu "kokle" (kantele, kantils).[5]

BiogrāfijaLabot

Johans Heinrihs Kants ir dzimis 1735. gada 28. novembrī Kēnigsbergā (tagad Kaļiņingrada) amatnieka Johana Georga Kanta daudzbērnu ģimenē, kas tomēr spēja nodrošināt diviem dēliem studijas universitātē. Viņa vecākais brālis Imanuels (1724—1804) kļuva par slavenu domātāju un savas filosofijas skolas izveidotāju.

Pēc teoloģijas studijām Kēnigsbergas universitātē Johans Heinrihs Kants 1758. gadā pārcēlās uz dzīvi Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, kur strādāja kā mājskolotājs. No 1763. gadā viņš bija mājskolotājs Šķēdes muižā, bet 1775. gadā tika iecelts par Jelgavas pilsētas skolas konrektoru. Tajā pašā gadā viņš apprecējās ar Mariju Hāfemani (Havemann) un viņu ģimenē piedzima pieci bērni.[6]

1781. gadā Johanam Heinriham Kantam beidzot izdevās dabūt luterāņu mācītāja vietu Vecsaules draudzē (Altrahden), kur viņš turpināja nodarboties ar latviešu zemnieku bērnu skološanu.

Miris 1800. gada 22. februārī Vecsaulē.

AtsaucesLabot