Induktivitāte

Induktivitāte (no latīņu: inductio — 'ierosināšana') raksturo elektriskās ķēdes daļas magnētiskās īpašības un ir uzskatāma par materiālu ķermeņu (strāvas vadītāju) vai to sistēmu spēju uzkrāt magnētisko enerģiju. Tā nosaka elektriskās strāvas un tās radītā magnētiskā lauka iedarbību ar ārējiem magnētiskajiem laukiem.

Strāva I, kas plūst elektriskā ķēdē, rada magnētisko lauku. Tā magnētiskā plūsma Φ ir tieši proporcionāla strāvai:

Φ = LI

Par induktivitāti (stingri ņemot, pašindukcijas koeficientu) sauc proporcionalitātes koeficientu L. Šis koeficients ir atkarīgs no vadītajā kurā plūst strāva, izmēriem un ģeometriskās formas, kā arī apkārtējās vides magnētiskās caurlaidības.

SI sistēmā induktivitāti mēra henrijos. Mērvienība nosaukta par godu Džozefam Henrijam.

Induktivitāti apzīmē ar simbolu L par godu Pēterburgas akadēmiķim, Tērbatas Universitātes absolventam Emīlam Lencam. Pašu terminu induktivitāte pirmais ieteica Olivers Hevisaids 1886. gada februārī.

Elektriskās ķēdes daļas, kurām nepieciešama ievērojama induktivitāte, izveido stieples tinumu veidā un sauc par induktivitātes spolēm.

Skatīt arī

• Henrijs
• Induktivitātes spole
• Svārstību kontūrs