Livonijas ordinācijas

Livonijas ordinācijas (latīņu: Ordinationes Livoniae) bija divi Polijas-Lietuvas ūnijas valdnieka Sigismunda III pieņemti likumi, kas papildināja 1582. gada Livonijas konstitūcijas un noteica Pārdaugavas Livonijas hercogistes pārvaldes sistēmu. Ordinācijas bija nepieciešamas, jo pēc Livonijas un Lietuvas reālūnijas izveidošanas, daudzi jautājumi joprojām bija neskaidri.

Sigismunds III (ap 1590. gadu).

Livonijas ordināciju tulkojumu avots: Nikolaja Ķaunes grāmata "Leišu un poļu laikmets Livonijā" (1936).

1587. gadā Varšavā notika Polijas-Lietuvas Sejms, kas sašķeļoties ievēlēja divus karaļus, taču virsroku guva Sigismunds III. Seimā Livonijas un Rīgas pārstāvji sūdzējās par pieaugošo katoļu kontrreformāciju, par to, ka livoniešiem netika doti vadošie amati.

Pirmā ordinācija, 1589

1589. gadā Sigismunds III izdeva Livonijas Pirmo ordināciju (Ordinatio Livoniae I). Ar to Pārdaugavas Livonija oficiāli kļuva par Polijas un Lietuvas kopīgu īpašumu. Vietējo vācu muižnieku (livoniešu) interesēm tika pievērsta maza uzmanība:

1. Pašreiz Livonija sadalās 26 stārastijās. Ja kādreiz pievienos Ziemeļigauniju, tad būs 29 stārastijas. Šo stārastiju pārvaldītājiem jābūt vienādā skaitā, kā poļiem, tā leišiem. Ja pašreiz poļiem vairāk vietu, tad pēc vakantas vietas rašanās tā piešķirama leitim, lai stārastiju pārvaldnieku skaits būtu vienāds abām tautām. Lai izvairītos no tā, ka vienas tautas pārstāvji ieņem labākas stārastijas, un otriem paliek mazāk vērtīgās, tad turpmāk, kuru stārastiju pārvalda polis, tā vietā vēlāk jānāk leitim.
2. Visi sūtījumi un privilēģiju raksti vienmēr apzīmogojami ar diviem zīmogiem, Polijas un Lietuvas, citādi viņi nestājas spēkā. Tāpat ar diviem zīmogiem publicējami sejmiku (landtāgu) lēmumi.
3. Ienākumi no stārastijām, muitām u.c. vienu gadu nododami Polijas valsts kasei, otru gadu Lietuvas kasei, sodot stārastus, šī noteikuma pārkāpējus.
4. Tā kā Livonijai joprojām nav savu tiesību, tad pagaidām lietojamas Magdeburgas jeb sakšu tiesības, spriežot tiesu pēc tām tāpat kā Prūsijā.
5. Zemes aizsardzībai karaspēks iesaucams tepat Livonijā, ja tas ir vajadzīgs pašu zemes aizsardzībai, netraucējot citas provinces (Poliju un Lietuvu).
6. Kara laikā, katra tauta klausa saviem priekšniekiem: leiši leišiem, poļi poļiem, sadalot savā starpā šejienes kareivjus uz pusēm.
7. Pārējās pilis un zemes, bez jau iepriekš minētajām 26, var tikt dotas arī šejieniešiem, bet mazākās muižiņas arī nemuižniekiem, poļu, leišu un livoniešu lietošanā uz viņu dzīves laiku.
8. Kas attiecas uz iepriekšējiem zemes piešķīrumiem livoniešiem, tad atzīstami ir tikai mestru un bīskapu devumi, līdz virsbīskapam Vilhelmam. Tā kā vēlāk sākušies juku laiki, zeme iedota daudziem to nepelnījušiem, un tie tagad šīs privilēģijas zaudē. Pārējiem savas zemes turēšanas tiesības jāpierāda ar dokumentiem gada laikā.

Otrā ordinācija, 1598

Katoliskā Sigismunda III konflikti ar Zviedrijas protestantu aristokrātiem noveda pie poļu-zviedru kara sākšanās. Lai nodrošinātos pret iespēju, ka Livonijas protestanti pāriet Zviedrijas pusē, 1598. gadā Sigismunds III izdeva Livonijas Otro ordināciju (Ordinatio Livoniae II):

“Gribēdami labāk iekārtot Livonijas pārvaldīšanu, par kuru ir izliets tik daudz asiņu, šīs zemes sūtņu klātbūtnē nolemjam:

1. Turpmāk vajag visām trim Livonijā dzīvojošām tautām — poļiem, lietuvjiem un livoniešiem — ievērot un pildīt to tiesas iekārtojumu, ko nelaiķa ķēniņš Stefans Batorijs šai zemē ir ieviesis un ko mēs 1589.g. atkal esam apstiprinājuši. Tāpēc tiesnešus jāievēl pirmajā nākamajā sanāksmē un tie jāliek mums priekšā apstiprināšanai. Ja viņus tagad neievēlēs, tad, kur to nebūs, mēs iecelsim ar savu varu tos, ko atzīsim par derīgiem. To izdarīt uzdodam komisāriem, kas pēc Sejma beigām dosies uz Livoniju.
2. Agrāko triju prezidentu vietā ieceļam trīs vaivadus, Sejmā tie sēdēs aiz poļu un leišu vaivadiem; tāpat ieceļam trīs kastellānus, pa vienam no katras tautas.
3. Kas attiecas uz tiesībām, pēc kurām spriežama tiesa par muižniekiem, tad tās būtu sakārtojamas no poļu un leišu tiesībām, kopā ar senajām Livonijas tiesībām. Šīs jaunās tiesības jānodod nākamajam Sejmam apstiprināšanai.
4. Sejmiki (landtāgi) sasaucami tikai Cēsīs, pirms lielā Sejma sanākšanas. Instrukcijas un priekšlikumus uz šiem sejmikiem mēs nosūtīsim Cēsu bīskapam. Uz lielo Sejmu, saskaņā ar Stefana Batorija konstitūciju, ievēlami divi pārstāvji no katras tautas.
5. Tā kā jau agrākajos Sejmos un arī tagad livonieši žēlojas, ka viņi netiekot pielaisti zemes amatos līdzīgi poļiem un leišiem tad, gribēdami viņu lūgumu pildīt, nosūtam uz Livoniju komisārus, kas tad ziņos par redzēto. Un mēs arī nepretosimies zemi dot livoniešiem, kam lieli un teicami nopelni, tomēr ar abu tautu (poļu un leišu) piekrišanu Sejmā.
6. Tiesas lēmumus var apzīmogot arī ar turienes zemes zīmogu.
7. Tagad sūtam uz Livoniju komisārus, kas lai apraksta un revidē visus mūsu īpašumus un pēc tam lai rezultātus dara mums zināmus. Tāpat viņi ziņos par turienes muižnieku agrākajiem pārkāpumiem.
8. Sūtņiem sevišķi jācenšas panākt, lai Cēsu bīskaps varētu iegūt savā pārvaldīšanā visus viņam piešķirtos zemes gabalus.
9. Komisāriem ir jāapraksta visu piļu un muižu ienākumi, tāpat jānorobežo viņu zemes cita no citas; šim nolūkam dodam tiem palīgā vēl divus rakstvežus: vienu poli, otru lietuvi. Revīzijas apraksti apzīmogoti nododami abām valsts kasēm.”