Henrijs Ganters

Henrijs Ganters; Henry Gunther
Personīgā informācija
Dzimis	1895. gada 6. jūnijā ; Baltimora, Mērilenda, ASV
Miris	1918. gada 11. novembrī (23 gadi); Šomona-devant-Damviljē, Mēza (departaments), Francija
Pilsonība	ASV
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	seržants
Dienesta laiks	1917–1918
Valsts	ASV
Struktūra	ASV Armija
Vienība	313. kājnieku pulks; 79. kājnieku divīzija
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš
Apbalvojumi	Goda dienesta krusts
Izglītība	grāmatvedis, bankas ierēdnis

Henrijs Nikolass Džons Ganters (angļu: Henry Nicholas John Gunther; dzimis 1895. gada 6. jūnijā, miris 1918. gada 11. novembrī) bija amerikāņu karavīrs un, iespējams, pēdējais no visu karojošo pušu karavīriem, kas nogalināts Pirmā pasaules kara laikā.^[1]^[2] Viņš tika nogalināts 1918. gada 11. novembrī pulksten 10:59, vienu minūti pirms Pirmā Kompjēnas pamiera stāšanās spēkā.^[3]

Biogrāfija

Henrijs Ganters dzimis Austrumbaltimorā 1895. gada 6. jūnijā amerikāņu un vācu izcelsmes ģimenē. Vecāki: Džordžs (Georgs) Ganters un Līna Rota, migrantu bērni no Vācijas. Henrijs bērnību pavadīja Hailendtaunā, Austrumbaltimoras apgabalā, kur dzīvoja daudzi imigranti no Vācijas un viņu pēcnācēji; ģimene dzīvoja Jēzus Sirds Romas katoļu draudzē. Henrijs strādāja par grāmatvedi un ierēdni Baltimoras Nacionālajā bankā, un 1915. gadā viņš pievienojās kristiešu kustībai Kolumba bruņinieki.^[4]

Dienests armijā

Būdams imigrantu no Vācijas pēctecis, Ganters īpaši necentās cīnīties pret savu vēsturisko dzimteni. 1917. gada aprīlī ASV oficiāli iesaistījās karā, bet Henrijs tika iesaukts tikai 1917. gada septembrī un tika ieskaitīts 313. kājnieku pulkā, kas pazīstams kā "Baltimoras pulks". Pulks bija daļa no ASV armijas 79. kājnieku divīzijas 157. brigādes. Uzdienējies līdz seržanta pakāpei, Ganters kļuva atbildīgs par karavīru formas tērpu stāvokli pulkā. 1918. gada jūlijā amerikāņi ieradās Francijā Amerikas ekspedīcijas spēku sastāvā. Vienā no savām vēstulēm uz mājām Henrijs sūdzējās par briesmīgajiem apstākļiem frontē un ieteica savam draugam pēc iespējas ātrāk kaut ko darīt, lai izvairītos no iesaukšanas. Vēstuli izskatīja iekšējais cenzors, un Ganters tika pazemināts līdz ierindnieka dienesta pakāpei.^[5]

H. Gantera rota Rietumu frontē ieradās 1918. gada 12. septembrī un piedalījās Mēzas-Argonnas ofensīvā. Līdz 11. novembra rītam kaujas vēl nebija beigušās. 5:00 pēc vietējā laika tika parakstīts pamiera līgums ar Vāciju, kas stājās spēkā 6 stundas vēlāk, pulksten 11:00. Tikmēr Gantera vienība tuvojās vācu kontrolpunktam Šomonta-devent-Damviljē ciematā (Mēzas departaments), kur atradās divas ložmetēju komandas. Ganters, pretēji seržanta Ernesta Pauela pavēlei, metās uzbrukumā. Vācieši, kas zināja par gaidāmo pamieru, mēģināja viņu apturēt, taču viņš izšāva vienu vai divus šāvienus, reaģējot uz aicinājumiem apstāties. Kad Henrijs pietuvojās pārāk tuvu ložmetējiem, viņš tika nogalināts ar dažām ložmetēju kārtām. Rakstnieks Džeimss Keins, kurš strādāja vietējā laikrakstā The Baltimore Sun, vēlāk intervēja Gintera biedrus un rakstīja:

“

"Gnters ilgi domāja par savu neseno pazemināšanu amatā un kļuva apsēsts ar apņēmību parādīt sevi labākā gaismā savu virsnieku un cīņu biedru priekšā."

”

Amerikāņu ekspedīcijas spēku komandieris ģenerālis Džons Peršings nākamajā dienā atzīmēja Ganteru kā pēdējo amerikāni, kas gāja bojā kara laikā. Ganters pēc nāves tika atjaunots seržanta pakāpē, minēts nodaļas ziņojumā par drošsirdību kaujaslaukā un apbalvots ar Goda dienesta krustu. Dažus gadus vēlāk amata numurs 1858, "Ārzemēs karojušo veterānu organizācijā" Austrum Baltimorā saņēma vārdu Ganters (tagad vairs neeksistē). Gantera mirstīgās atliekas tika nogādātas ASV 1923. gadā pēc tam, kad tās tika ekshumētas no militārās kapsētas Francijā. Pārapbedīšana notika Vissvētākā Pestītāja kapsētā Baltimorā.^[6]

Turpmākā izmeklēšana atklāja, ka sarunās, kas notika dzelzceļa vagonā Kompjēnas mežā, franču maršals Ferdinands Fošs atteicās atbalstīt Vācijas lūgumu par pamieru, lai izvairītos no bezjēdzīgiem turpmākiem kaujas zaudējumiem. Skumja sakritība ir tā, ka no pamiera parakstīšanas brīža līdz tā sākumam - 11. novembrim (novembris ir 11. mēnesis) līdz pulksten 11:00 nogalināto un ievainoto skaits pieauga vēl vismaz par 11 tūkstošiem.^[7]

Piemiņa

Veterānu dienā, 2008. gada 11. novembrī, Gantera nāves vietā Šomontā-devant-Damviljērā tika uzcelts piemineklis, bet divus gadus vēlāk kapa piemineklis tika uzstādīts kapsētā Baltimorā: atklāšana notika plkst. 10:59 plkst. pēc Merilendas vācu kopienas iniciatīvas.