Haloperidols
Haloperidols ir tipisks antipsihotiskais (neiroleptiskais) līdzeklis. To lieto šizofrēnijas, akūtas psihozes, māniju, delīriju, horeju, reiboņu, stresa u.c. gadījumos. Haloperidolu var izmantot arī kā līdzekli pret vemšanu, kā arī miega un pretsāpju līdzekļu darbības potencēšanai. Haloperidols neizraisa miegainību, depresiju, apātiju. Tas nereti ir efektīvs tad, kad ārstēšana ar citiem neiroleptiskiem līdzekļiem ir bijusi nesekmīga. Haloperidols bieži izraisa ekstrapiramidālos traucējumus, piemēram, parkinsonisma parādības, ko saista galvenokārt ar dofamīna receptoru bloķēšanu. Tas var izsaukt arī QT intervāla pagarināšanos.[1] Šizofrēnijas slimnieku ilgstošai ārstēšanai piemērota ir haloperidola prolongētā forma, ko lieto injekcijās reizi 2-3 nedēļās. Haloperidols, tāpat kā arī citi spēcīgie neiroleptiskie līdzekļi, var izsaukt reto (0,2 – 1% gadījumu), bet potenciāli nāvējošo ļaundabīgo jeb maligno neiroleptisko sindromu. [2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ "Haloperidol". The American Society of Health-System Pharmacists.
- ↑ Indulis Purviņš, Santa Purviņa (2002). Praktiskā farmakoloģija (3. izd.). Rīga: Zāļu infocentrs. ISBN 9984193313 Nepareizs ISBN.
 | Šis ar farmakoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |