Grobiņas luterāņu baznīca
Grobiņas Evaņģēliski luteriskā baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnams Lielajā ielā 21, Grobiņā. Bijusī Grobiņas prāvesta iecirkņa galvenā baznīca. Baznīcas ēka izdegusi Otrā pasaules kara laikā, atjaunota līdz 300 gadu jubilejai 1964. gadā.
| Grobiņas baznīca | |
|---|---|
 | |
| Pamatinformācija | |
| Atrašanās vieta |
 Grobiņa, Dienvidkurzemes novads, Latvija |
| Koordinātas | 56°32′09″N 21°09′49″E / 56.53583°N 21.16361°EKoordinātas: 56°32′09″N 21°09′49″E / 56.53583°N 21.16361°E |
| Piederība konfesijai | Luterisms |
| Arhitektūras apraksts | |
| Celtniecības sākums | 1664 |
Vēsture
labot šo sadaļuGrobiņas luterāņu baznīca pie Grobiņas pils pirmo reizi minēta 1560. gadā, atjaunota 1596. gadā, kad Grobiņas fogteja atradās Prūsijas hercogistes pārvaldījumā (1530-1650). Otrā Ziemeļu kara laikā 1659. gadā zviedri nodedzināja Grobiņas pilsētu un baznīcu. Pēc kara beigām pēc atgriešanās no zviedru gūsta Narvā 1660. gadā Grobiņas pilī uz laiku apmetās hercogs Jēkabs kopā ar ģimeni, pēc viņa ierosinājuma 1664. gadā uzcēla tagadējo baznīcas ēku. Tā bija Grobiņas prāvesta iecirkņa galvenā baznīca, kopš 1791. gada vairākās paaudzēs šeit kalpoja Launicu dzimtas mācītāji, tajā atradās Napoleona karu laikā 1813. gada kaujā pie Leipcigas kritušā prāvesta dēla Georga fon der Launica bronzas cilnis ar mirstoša jātnieka attēlu, ko bija izgatavojis viņa jaunākais brālis Eduards Šmits fon der Launics.[1] No 1833. gada tajā bija J. L. Eginka altārglezna.[2]
Baznīcas ēka vairākkārt atjaunota 1892., 1931. un 1939. gadā. 1920.-1928. gadā atjaunoja Latvijas brīvības cīņu laikā nodegušo mācītājmuižu. Līdz 1939. gadam Grobiņas baznīcā darbojās gan latviešu, gan vācbaltiešu draudze. Neilgi pirms Latvijas okupācijas laikraksts "Kurzemes Vārds" 1940. gada 25. maijā rakstīja, ka: "....prezidents Kārlis Ulmanis ir ziedojis 1000 Ls Grobiņas baznīcas remonta vajadzībām". 1941. gada 24. jūnijā baznīcu sagrāva Sarkanās armijas artilērija. 1942. gadā sākās baznīcas jumta atjaunošana. Laikraksts "Kurzemes Vārds" 11. augusta numurā rakstīja, ka: "Dievkalpojums notika baznīcas pagalmā, dievvārdus teica Grobiņas draudzes mācītājs Roberts Āboliņš." Dievkalpojumi baznīcā atsākās tikai pēc kara beigām 1947. gadā, bet atjaunošanas darbi turpinājās līdz baznīcas 300. gadu jubilejai 1964. gadā. Pēc 2000. gada, izmantojot draudzes līdzekļus, atjaunoja ēkas iekšpusi, ierīkoja apkuri, ielika jaunus logus, atjaunoja sienas, grīdu un interjeru.[3]
Zināmie mācītāji
labot šo sadaļu- Enohs Remblings un viņa dēli (16. gadsimts)
- Kristofs Rihters (hercoga Jēkaba galma mācītājs un biktstēvs pēc 1660. gada)
- Veinmans (Lielā mēra laikā 1711. gadā)
- Kupfers (18. gadsimta pirmajā pusē)
- Fon Launicu dzimtas mācītāji
- Jānis Kundziņš (1923-1929)
- Kristaps Valters (1931-1941)
- Roberts Āboliņš (1941-1944)
- Kārlis Aumalis (arī Priekules draudzes mācītājs)
- Kalks, J. Dreiblats, N. Kamergrauzis, J. Simakins
- Mārtiņš Urdze (1998)
- Varis Bitenieks
- Gints Kronbergs (mācītāja vietas izpildītājs 1994-1996, mācītājs no 2006-2017)
- Atis Freipičs, mācītājs no 2017
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ St. Petersburgische Zeitschrift; hrsg. von August Oldekop, 10. sējums
- ↑ Enciklopēdija Latvijas pilsētas. Rīga: Preses nams, 1999. - 590 lpp.
- ↑ «Baznīcas vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 21. martā. Skatīts: 2015. gada 25. aprīlī.