Greihaunds

Greihaunds (angļu: Greyhound) ir angļu izcelsmes suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 10. grupas, 3. sekcijas ar numuru 158, bez darba spēju pārbaudes. Kādreiz šis lielais kurts tika izmantots brieža un zaķa medībās, bet tagad ir kļuvis par sporta suni un cilvēka kompanjonu. Vairākās valstīs greihaundu skriešanās sacīkstes ar derību noslēgšanu ir ļoti populāras un ienesīgas. Anglijā ik gadu 8000 šo sacīkšu suņu — parasti vecumā no trīs līdz četriem gadiem — tiek norakstīti un meklē jaunas mājas. Animācijas seriāla "Simpsoni" tēls, Ziemassvētku vecīša mazais palīgs, ir greihaunda šķirnes suns.

Greihaunds
Izcelsme	Anglija
Īpašības
Svars	Tēviņi: 30 – 32 kg
	Mātītes: 27 -30 kg
Augstums skaustā	Tēviņi: 71 - 76 cm
	Mātītes: 68 - 71 cm
Apmatojuma veids	īss
Krāsa	visās krāsās, vienkrāsas vai kopā ar balto
Metiena lielums	6—10 kucēns(-i)
Dzīves ilgums	10—13 gadi
Suns Canis lupus familiaris

Vēsture

Skrienošs greihaunds.

Greihaunds ir sena šķirne. Liecības par šiem suņiem tika atrastas ēģiptiešu kapenēs pirms 4000 gadiem. Gan romieši, gan grieķi savukārt iecienīja tos kā medību suņus stirnu, briežu, zaķu, lapsu, mežacūku un pat lāču medībām. Vēlāk greihaunds nokļuva arī Eiropā, kur kļuva par augstmaņu kārtas atribūtu. 1016. gadā Anglijā ar likumu aizliedza tautas kārtas pārstāvjiem medības ar šo suni. Elizabetes I laiku Anglijā attīstījās jauns izklaides veids "zaķa ķeršana" (hare coursing) — viens vai divi greihaundi dzinās pakaļ zaķim klajā laukā. Šie pasākumi bija populāri Anglijā vairāk nekā 200 gadus. Greihaundu skriešanās sacīkstes ar derību noslēgšanu, tādas, kā tās pazīst šodien, pirmo reizi tika organizētas Londonā 1876.gadā.

Šķiet, ka uz 1776.gadu greihaundi bija jau atvesti uz Amerikas kontinentu. 19. gadsimtā tos plaši izmantoja medībās. Aizvien jauni suņi tika ievesti no 1800. līdz 1900. gadam, tie kļuva par pamatu amerikāņu greihaundu līnijām. Viens no pirmajiem amerikāņu suņu klubiem, Vestminsteras klubs, savā 1877. gada šova katalogā uzskaita astoņpadsmit greihaundus. Ap 1920. gadu Amerikā tika izdomātas mehāniskā zaķa ķeršanas sacensības. Sacīkšu kurti tika reģistrēti "Nacionālajā greihaundu apvienība" (National Greyhound Association). Mehāniskā zaķa ķeršana ir ļoti populāra arī Anglijā. Pēdējā laikā gan strauji pieaug šīs izklaides industrijas kritika, jo daudzi veseli sacīkšu kurti tiek nogalināti vienkārši tāpēc, ka nevar uzvarēt sacīkstēs. Daudzas dzīvnieku aizsardzības organizācijas ierosina glābšanas kampaņas, kuru laikā piedāvā adoptēt šos suņus par simbolisku atlīdzību. Šie suņi parasti kļūst par lieliskiem ģimenes mīluļiem.

Izskats

Greihaunds ir liels aristokrātiska izskata suns ar īsu apmatojumu. Jebkura krāsa ir pieņemama, vienkrāsas vai plankumos uz baltā fona. Acu plakstiņu, deguna un lūpu pigmentācijai ir liela nozīme baltiem suņiem. Suņa svars ir ap 32 kg, kucēm ap 30 kg. Ķermeņa garums ir nedaudz lielāks par ķermeņa augstumu skaustā. Suņiem tas ir 71 — 76 cm, kucēm 68 — 71 cm. Krūškurvis dziļš, vēlams ne pārāk šaurs. Mugura ir taisna, krusti ieslīpi. Priekškājas ir platas un līdzenas, pakaļkājas spēcīgas, slaidas ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi. Aste ir gara, taisna vai mazliet izliekta galā tā sniedzas līdz zemei. Kakls ir spēcīgs, izliekts un samērā garš. Greihaundam ir gara galva, platāka starp ausīm un pieres rajonā tā sašaurinās deguna virzienā. Pāreja no pieres uz deguna muguras daļu ir diezgan izteikta. Degungals vēlams melns. Žokļi ir spēcīgi ar pilnīgu šķērveida sakodienu. Acis izteiksmīgas, pēc standarta vēlamas pēc iespējas tumšākas. Ausis nelielas, krokotas, augstu novietotas, pieguļ pie galvas. Uzbudinājuma brīdī ausis saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz sāniem. Šai sugai izšķir darba suņa tipu un izstāžu tipu, kaut arī izstādēs teorētiski tie var konkurēt vienā klasē. Darba tipa suns ir mazāks, plecīgāks, ar īsāku kaklu, īsāku asti un platāku galvaskausu — viņa elegance mazāk krīt acīs.

Raksturs un audzināšana

Greihaunds ir saprātīgs un rāms dzīvnieks, kas, neskatoties uz savu augumu, mājās neliek sevi pamanīt. Viņš ir diezgan viegli apmācāms, kaut arī nav piemērots paklausības sacensībām, jo viņam nepatīk atkārtoti izpildīt vienas un tās pašas komandas. Viņš mīl cilvēkus un vislabāk jūtas kopā ar savējiem, tāpēc ir labi piemērots turēšanai dzīvoklī, pie noteikuma, ka saimnieks viņam nodrošina ikdienas pastaigas.

Šis suns ir sprinteris. Lai izskrietos, viņam ir nepieciešams plašs klajums, kur viņš var attīstīt lielu ātrumu un kādu brīdi auļot neviena netraucēts. Pastaigām ir jāizvēlas drošs maršruts, ko nešķērso lielceļš, jo greihaunds, ja ierauga iespējamu medījumu, — kaķi, zaķi vai stirnu — noteikti dzīsies tam pakaļ. Viņam ir svarīgs ne tikai pastaigu ilgums, cik to kvalitāte, tāpēc pat piesardzības vārdā pastaigas tikai saitē ir neiedomājamas. Vispiemērotākā papildu nodarbe greihaundam ir kursings un "mehāniskā zaķa" ķeršana.

Šis suns ļoti pieķeras saimniekam. Greihaundiem ir izteiktas grūtības iemācīties palikt vienatnē. Var gadīties, ka pat otra suņa kompānija nelīdz, kad trauksmes reflekss, saistīts ar saimnieka aiziešanu, jau ir izveidojies. Suns var gaudot stundām un nopietni apgrauzt mēbeles, panikā mēģinot kaut kā sevi aizņemt. Lai līdz tam nenonāktu, ir jāsāk mācīt kucēnam palikt vienam pašam, cik ātri vien var. Vislabāk ir norādīt tam tādu guļamvietu, no kurienes viņš nepārredz visus mājas notikumus un sākt radināt viņu kādu brīdi palikt tur, saimniekam esot mājās. Tad jāsāk, suni nebrīdinot, iziet uz pāris minūtēm vairākas reizes dienā un progresīvi šis laiks jāpagarina. Aizejot no mājām un atnākot nav jāizrāda pārliekas emocijas, nevajag atvadīties no suņa vai mēģināt viņu mierināt, jo tas tikai veicina dzīvnieka trauksmi.

Greihaunds parasti labi satiek ar bērniem un ir diezgan pacietīgs. Viņa lielais augums parasti kompensējas ar savaldību un vēlēšanos labi uzvesties. Jāuzmana tikai, lai luncinot asti, viņš nejauši neiesit pa seju pavisam mazam bērnam.

Greihaunds nav sargsuns, tāpēc nevajag īpaši cerēt, ka viņš atvairīs no mājām zagļus. Turpretim viņš diezgan labi brīdinās saimnieku par svešinieku tuvošanos. Saimnieka aizstāvēšana būs atkarīga no suņa temperamenta, tomēr ir jāatceras, ka viņš tam nav īsti paredzēts.

Pareizi socializēts greihaunds parasti mīl satikt citus suņus un izvairās no kautiņiem, kaut gan prot sevi aizstāvēt. Iekštelpās viņš spēj sadzīvot ar kaķiem un citiem mājas dzīvniekiem, ja viņš iepazīst tos agrā kucēna vecumā, bet ārā medību instinkts liek viņam tos vajāt.

Veselība un kopšana

Viena no bīstamākajām kaitēm greihaundam ir piepūles rabdomiolīze (angļu: exertional rhabdomyolysis), ko raksturo muskuļšūnu apvalku sairšana ar mioglobīna atbrīvošanos asinsritē un nieru mazspējas iestāšanos. Visbiežāk tā piemeklē sporta suņus, kas piedalās kursinga sacensībās, vai nu skriešanas laikā (hiperakūta forma), vai uzreiz pēc sacīkstēm (akūta forma), vai 24-72 stundas pēc tām (subakūta forma). To veicina karsts laiks un nepietiekama suņa sagatavotība, uzbudinājums, kā arī strauja piepūles pārtraukšana, bet dažreiz to nevar izskaidrot. Pie hiperakūtas formas suns apstājas distances vidū un nespēj vairs paspert ne soli, trīc, visi viņa muskuļi pie apskates ir karsti, pietūkuši un sāpīgi, it īpaši muguras un augšstilbu rajonā. Sākumā suņa urīns ir tumši brūns vai sarkans, vēlāk, kad nieres pārstāj darboties, suns vairs neurinē. Iestājas šoka stāvoklis. Dzīvnieks mirst 48 stundas pēc simptomu parādīšanās. Pie akūtas un subakūtas formas tās pašas pazīmes parādās progresīvi un suni ir iespējams glābt. Jāmeklē veterinārā palīdzība un jāpaskaidro savas aizdomas, — ne visi veterinārārsti saskaras ar šo fenomenu savā praksē — tas ļaus nezaudēt laiku. Suns, kurš ir piedzīvojis rabdomiolīzes epizodi, teorētiski var turpināt sporta karjeru, bet pastāv iespēja, ka viss atkārtosies. Lai pārliecinātos, ka suns ir pilnīgi atveseļojies, viņam jāveic kreatīna fosfokināzes (KFK) analīze, kā arī pilnīga sirds pārbaude, lai izslēgtu miokardītu, ar ko rabdomiolīze bieži komplicējas. Subakūto rabdomiolīzi var piedzīvot arī mājas greihaunds, vajādams kādu savvaļas dzīvnieku, ja tas nav viņa ikdienas ieradums.

Kā daudziem lielo šķirņu suņiem greihaundam ir paaugstināts kuņģa dilatāciju volvulusa (angl. Gastric Dilatation Volvulus) risks. Tas ir stāvoklis, pie kura kuņģī veidojas gāzes un vienlaikus pats orgāns sagriežas ap savu asi. Tas provocē kuņģa un apkārtējo orgānu (liesas, aknu) nekrozi, asu sirds nepietiekamību un šoka stāvokli. Parasti tas notiek vecākiem suņiem kādu laiku pēc ēšanas, bet var notikt arī pie tukša kuņģa. To veicina fiziskā piepūle un uzbudinājums. Sindromam ir zināma iedzimtība, tas ir sastopams atsevišķās šķirnes līnijās, bet citās atkal ne. Jo suns ir lielāks un viņa krūšu kurvis šaurāks, jo lielāks ir risks. Barošana ar sauso barību arī pastiprina šo risku. Simptomi parādās pēkšņi, bieži nakts vidū, dažas stundas pēc vakara maltītes. Suns ir nemierīgs, neatrod sev vietu, nespēj palikt guļus, mēģina vemt, bet nepanāk to, no mutes izdalās biezas putas, suņa vēders kuņģa rajonā izteikti uzpūšas, mutes un acu plakstiņu gļotāda sākumā ir koši violeta, vēlāk pilnīgi bāla. Šis stāvoklis sagādā dzīvniekam lielas ciešanas. Vienīgā iespējamā ārstēšana ir neatliekama operācija. Steidzīgi ir jāgriežas pēc medicīniskās palīdzības, tas ir dzīvības vai nāves jautājums. Ja operāciju izlemj neveikt suņa vecuma un kopējā veselības stāvokļa dēļ vai finansiālo apsvērumu dēļ, suns ir vismaz jāiemidzina, veicot eitanāziju, lai atbrīvotu viņu no mocībām. Profilaktiskos nolūkos ir ieteicams dot sunim mazāku barības devu vairākas reizes dienā, nekā izbarot visu vienā ēdienreizē, nedot sunim sauso barību. Ir ieteicams nevest suni pastaigā vismaz divas stundas pēc ēšanas un stundu pirms tās.