Gazālī

Abū Hāmids Mohammads Ibn Mohammads al Gazālī (persiešu: ابو حامد محمد ابن محمد الغزالی, Abū Ḥāmid Muḥammad ibn Muḥammad al-Ghazālī, dzimis ap 1058. gadu, miris 1111. gada 19. decembrī), Rietumu pasaulē zināms kā Algazels (latīņu: Algazelus), bija ievērojams persiešu teologs, islāma jurists, filozofs un mistiķis, kurš būtiski ietekmēja islāma domas attīstību. Viņš bija šāfiītu juridiskās skolas pārstāvis un viens no nozīmīgākajiem ašarītu teoloģijas aizstāvjiem, pazīstams ar kritiku par grieķu kultūras ietekmi uz islāma filozofiju, īpaši Avicennas idejām. Gazālī darbi būtiski ietekmēja gan sunnītu islāmu, gan islāma mistisko tradīciju sūfismu, cenšoties saskaņot reliģisko ortodoksiju ar iekšējo garīgo pieredzi. Viņa slavenākais darbs “Reliģisko zināšanu atdzimšana” (Iḥyāʾ ʿulūm ad-dīn) ir viens no nozīmīgākajiem islāma garīgās literatūras tekstiem, kas sūfismu padarīja par pieņemamu islāma daļu. Gazālī tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem domātājiem islāma vēsturē, kura idejas ietekmēja ne tikai musulmaņu pasauli, bet arī viduslaiku Eiropas sholastisko filozofiju.

Gazālī الغزالي Gazālī ilustrācija Personīgā informācija Dzimis ap 1058. gadu Tūsa, Horasāna, Lielā Seldžuku impērija (tagad Rezāvi Horasāna, Irāna) Miris 1111. gada 19. decembrī Tūsa, Horasāna, Lielā Seldžuku impērija (tagad Rezāvi Horasāna, Irāna)

Vispārīgā informācija Galvenās intereses islāma filozofija, sūfisms Nozīmīgi darbi Reliģisko zināšanu atdzimšana Filozofu pretrunu atspēkojums Al-Mustasfa fi ‘Ilm al-Usul Al-Wajīz un Al-Basīt Fadā'ih al-Bātiniyya wa-Fadā'il al-Mustazhiriyya

Biogrāfija

Gazālī piedzima ap 1058. gadu Horasānas pilsētā Tūsā (mūsdienu Irānas teritorijā). Viņa ģimene bija pieticīga, taču tēvs, kurš bija reliģiozs vīrs, vēlējās dēliem nodrošināt labu izglītību. Pēc tēva nāves par Gazālī un viņa brāļa Ahmeda reliģisko izglītību rūpējās vietējie skolotāji. Mācoties pie ievērojamā skolotāja Ahmada ibn Muhammeda al-Razikānī, Gazālī ieguva izglītību islāma jurisprudencē (fikhā) un teoloģijā. Pēc tam viņš devās uz Neišābūru, kur studēja pie izcilā teologa un filozofa Imāma al-Haramaina al-Džuvainī. Tur viņš apguva loģiku, filozofiju un ašarītu teoloģiju, kļūstot par vienu no vadošajiem studentiem.

Pēc al-Džuvainī nāves Gazālī kļuva par vadošo zinātnieku un piesaistīja seldžuku vezīra Nizāma al-Mulka uzmanību. Ap 1091. gadu viņš tika iecelts par prestižās Nizamijja madrasas (islāma augstskolas) rektoru Bagdādē. Šajā amatā Gazālī kļuva par vienu no ietekmīgākajiem islāma zinātniekiem, mācot jurisprudenci, teoloģiju un filozofiju. Viņa intelektuālās spējas un erudīcija padarīja viņu par vadošo autoritāti sunnītu islāma pasaulē. Tomēr 1095. gadā Gazālī piedzīvoja dziļu garīgu krīzi. Viņš sāka šaubīties par racionālās filozofijas spēju sniegt patiesu izpratni par reliģiju un uzskatīja, ka viņa akadēmiskā slava ir tikai ārēja fasāde bez īsta garīgā piepildījuma. Šī krīzes rezultātā viņš pameta Nizamijja madrasu un sabiedrisko dzīvi. Viņš devās uz Damasku un Jeruzalemi, kur vairāku gadu garumā nodevās meditācijai un askētiskai dzīvei, apmeklēja svētvietas un padziļināti studēja sūfismu. Nākamo desmit gadu laikā Gazālī formulēja savas domas.

Aptuveni 1106. gadā Gazālī atgriezās dzimtajā Tūsā, kur nodibināja nelielu skolu un veltīja sevi mācīšanai un garīgajai praksei. Lai gan viņš vēlāk uz īsu laiku atsāka darbu Neišabūras Nizamijja madrasā, lielāko daļu laika pavadīja, rakstot darbus par islāma teoloģiju un mistiku. Gazālī mira 1111. gadā savā dzimtajā pilsētā, atstājot ievērojamu intelektuālo mantojumu, kas turpināja ietekmēt gan islāma pasauli, gan Eiropas filozofiju.

Filozofiskie un teoloģiskie uzskati

Gazālī darbos ir redzama sengrieķu filozofijas ietekme, īpaši Aristoteļa un neoplatonisma tradīcijas, kas ietekmēja islāma domātājus, piemēram, Fārābī un Avicennu. Sākotnēji viņš rūpīgi studēja šo filozofiju un tās pielietojumu islāma teoloģijā, tomēr vēlāk viņš kļuva par vienu no tās asākajiem kritiķiem. Gazālī uzskatīja, ka racionālā filozofija viena pati nevar nodrošināt patiesu izpratni par Dievu un cilvēka eksistenci, un ka tai ir jābūt pakārtotai islāma atklāsmei. Viens no Gazālī galvenajiem filozofiskajiem pretiniekiem bija persiešu domātājs Avicenna, kurš apvienoja Aristoteļa un neoplatonisma idejas ar islāma domāšanu. Avicenna aizstāvēja racionālo pieeju metafizikai, apgalvojot, ka intelekts var sasniegt patiesību neatkarīgi no dievišķās atklāsmes. Gazālī šo pieeju asi kritizēja, uzskatot, ka Avicennas metafizika apdraud islāma ticības pamatus, īpaši attiecībā uz Dieva radīšanu, dvēseles nemirstību un Dieva zināšanām par pasauli. Viņš apsūdzēja peripatētiskos filozofus ķecerībā un uzskatīja, ka daži viņu uzskati ir pretrunā ar Korānu un pravieša Muhameda mācībām.

Savu filozofisko kritiku Gazālī apkopoja darbā “Filozofu pretrunu atspēkojums” (Tahāfut al-Falāsifa), kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem islāma filozofijas tekstiem. Šajā darbā viņš analizēja un apstrīdēja 20 galvenos peripatētiskās filozofijas postulātus, no kuriem trīs (pasaules mūžīgums, dvēseles nemirstība bez augšāmcelšanās un Dieva nezināšana par individuāliem notikumiem) viņš pasludināja par ķecerīgiem. Šis darbs izraisīja intensīvas debates islāma filozofijā un radīja pretreakciju no vēlākā domātāja Ibn Rušda (Averroesa), kurš uzrakstīja “Pretrunu atspēkojuma atspēkojums” (Tahāfut al-Tahāfut), aizstāvot Aristoteļa un Avicennas mācību.

Lai gan Gazālī bija ortodoksālā sunnītu islāma pārstāvis un piederēja ašarītu teoloģiskajai skolai, viņš savā vēlākajā dzīvē centās apvienot sunnītu teoloģiju ar sūfismu. Viņš atzina, ka sūfisma praktiskā pieeja ticībai, kas ietver askēzi, garīgo attīrīšanos un tiešu Dieva pieredzi, ir svarīgs elements pilnvērtīgai reliģiskai dzīvei. Šo uzskatu viņš attīstīja savā slavenajā darbā “Reliģisko zinātņu atdzimšana” (Iḥyāʾ ʿulūm ad-dīn), kurā viņš aicināja uz līdzsvaru starp ārējiem reliģiskajiem pienākumiem un iekšējo garīgumu. Šī pieeja padarīja Gazālī par vienu no ietekmīgākajiem domātājiem, kas veicināja sūfisma integrāciju sunnītu islāma tradīcijā.

Juridiskā un teoloģiskā darbība

Gazālī bija šāfiītu juridiskās skolas sekotājs, kas ir viena no četrām galvenajām sunnītu islāma juridiskajām skolām. Šāfiītu skola uzsver līdzsvaru starp Korānu, hadītiem, konsensa (idžmas) un analoģiskās spriešanas (qiyās) principiem. Gazālī bija ne tikai teorētiķis, bet arī praktizējošs jurists, kurš centās juridiskajās diskusijās iedzīvināt reliģisko garīgumu un ētiku.

Gazālī sniedza būtisku ieguldījumu islāma jurisprudencē (fikhā), īpaši metodoloģijā un tiesību filozofijā (ʾuṣūl al-Fiqh). Viņa nozīmīgākie darbi šajā jomā ir:

• Al-Mustasfa fi ‘Ilm al-Usul — viens no izsmeļošākajiem traktātiem par islāmiskās jurisprudences principiem. Šajā darbā Gazālī sistemātiski izklāsta juridiskās argumentācijas metodes un likumu avotus.
• Al-Wajīz un Al-Basīt — kodolīgi pārskati par šāfiītu skolas jurisprudenci, kurus izmantoja kā mācību grāmatas islāma tiesību studijās.

Gazālī centās padarīt likumu ne tikai tehnisku normu kopumu, bet arī mehānismu, kas palīdz ticīgajiem sasniegt garīgo pilnveidi.

Papildus jurisprudencei Gazālī bija aktīvs teologs un aizstāvēja sunnītu ortodoksiju pret alternatīvām islāma teoloģiskajām un filozofiskajām skolām. Viņš īpaši kritizēja mutazilītus, racionālistisku teoloģisko skolu, kas uzskatīja, ka saprāts ir augstākais kritērijs ticības jautājumos. Gazālī uzskatīja, ka mutazilītu uzsvars uz racionālismu un brīvo gribu apdraud islāma ticības pamatus, jo tas ierobežo Dieva visvarenību un zināšanas. Tāpat Gazālī rakstīja pret šiītu ismailītiem, kuri viņa laikā politiski un teoloģiski kļuva arvien ietekmīgāki. Viņš uzskatīja, ka šiītu mācība par slēpto imāmu un hierarhisko garīgo autoritāti ir pretrunā sunnītu sabiedrības principiem. Šo kritiku viņš izklāstīja darbā Fadā'ih al-Bātiniyya wa-Fadā'il al-Mustazhiriyya, kurā viņš atspēkoja ismailītu teoloģiskos argumentus un aizstāvēja sunītisko kalifātu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gazālī.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)