Garspalvainais kollijs
Garspalvainais kollijs (angļu: Collie rough), ir skotu izcelsmes suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 1. grupas, 1. sekcijas ar numuru 156, bez darba spēju pārbaudes.[1] Šķirnei ir tie paši senie priekšteči un vēsture kā īsspalvainajam kollijam. Turpretim šeltijs, neskatoties uz zināmu ārējo līdzību, nav kollija miniatūrais paveids.
| Garspalvainais kollijs | |
|---|---|
 | |
| Izcelsme | Skotija |
| Īpašības | |
| Svars | 18 - 30 kg |
| Augstums skaustā | Tēviņi: 56-61 cm |
| Mātītes: 51-56 cm | |
| Apmatojuma veids | garš |
| Krāsa | sabuļādas, zilgani melnraibā, trīskrāsu. |
| Metiena lielums | 5-7 kucēns(-i) |
| Dzīves ilgums | 10-12 gadi |
|
Suns Canis lupus familiaris | |
Šis suns daudziem asociējas ar Erika Naita 1938. gadā sarakstītās grāmatas "Lesija atgriežas mājās" (Lassie Come Home) galveno personāžu.
Vēsture
labot šo sadaļuGarspalvainais kollijs ir sena šķirne. Tās pirmsākumi nav zināmi, bet tiek uzskatīts, ka visdrīzāk šo suņu priekštečus Lielbritānijas salā ieveda romiešu iebrucēji m.ē. 50. gadā. Tur tie krustojoties ar vietējiem suņiem izveidojās līdzīgi tādiem, kādus tos pazīst mūsdienās. Nosaukuma kollijs etimoloģija nav īsti skaidra. Vispieņemtākā versija pauž, ka vārds ir atvasināts no senangļu valodas vārda "coal", kas nozīmē melns. 18. gadsimtā runāja par skotu kolliju (Scotch Collie), kuram izšķīra tīro skotu tipu un Velsas tipu. Abi tika izmantoti kā ganu suņi, bet Velsas kollijs bija mazāks un draudzīgāks pret cilvēku. Pēc Rūpnieciskās revolūcijas suņi aizvien vairāk tika izmantoti kā cilvēka kompanjoni. Karaliene Viktorija iepazinās ar šo šķirni, apmeklējot Skotiju, un izvēlējās sev dažus īpatņus. Kollijs kļuva par atzītu šovu suni un tā standarts atkal piedzīvoja dažas izmaiņas. Piemēram, modernā kollija veidošanā tika izmantotas krievu kurta asinis, lai piešķirtu dzīvnieka galvai izsmalcinātu eleganci. Tika veikti arī krustojumi ar gordonseteriem.[2] Angļu kolliju klubs tika dibināts 1881. gadā. Amerikas Kinoloģiskā federācija atzina tos 1885. gadā, bet klubs tika izveidots 1886. gadā. Vēlāk 20. gadsimtā garspalvaino kolliju izdalīja kā atsevišķu šķirni, neskatoties uz to, ka skeleta morfoloģijas ziņā garspalvainais un īsspalvainais kollijs ir praktiski identiski. Abām šķirnēm ciltsrakstos ir joprojām atrodami kopīgi senči.
Izskats
labot šo sadaļu
Standarts nenosaka suņa svaru, bet sunim nav jāizskatās smagam. Ķermeņa garums ir nedaudz lielāks par ķermeņa augstumu skaustā. Suņiem augstums skaustā ir 56-61 cm, kucēm 51-56 cm. Galvas izskatam ir liela nozīme. Tā ir gara, ķīļveida formas ar maigu purngalu un gludām ārējām līnijām. Pāreja no pieres uz deguna muguras daļu ir maiga. Acis mandeļu formas, vidēja izmēra ar mierīgu un saprātīgu izteiksmi. Acis ir tumšas, izņemot zilgani melnraibiem dzīvniekiem, kuriem viena vai abas acis, vai acs fragments ir zilā krāsā. Degungals vienmēr melns. Lūpas melnas, labi pieguļ pie žokļiem. Žokļi spēcīgi. Pilna zobu formula ar šķērveida sakodienu: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi. Ausis ir nelielas un novietotas ne pārāk tālu ne pārāk tuvu viena no otras. To gali, apmēram 1/3, ir nokareni. Ausis ir piekļautas pie pakauša, bet uzbudinājuma brīdī nedaudz saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz priekšu vai nedaudz uz sāniem. iKakls ir vidēju garš, izliekts, muskuļots un spēcīgs. Pleci nedaudz ieslīpi un noapaļoti. Mugura labi muskuļota. Muguras līnija nedaudz paaugstināta krustu rajonā. Krusti bez izciliem gūžu kauliem, noapaļoti. Priekškājas ir taisnas un muskuļotas ar vidēji noapaļotiem kauliem. Pakaļkāju augšstilbs ir muskuļots ar izliektām ceļu locītavām. Pēdas ir ovālas un ar masīviem spilventiņiem. Nagi īsi, melni. Aste ir gara, taisna, tā sniedzas vismaz līdz paceles cīpslai. Tā tiek turēta zemu, kad suns ir mierīgs, bet uzbudnājuma brīdī piepacelta un tās gals ir nedaudz savērpts. Aste nekad nav sagriezta gredzenā, ne pacelta virs muguras.[1]
Kažoks un krāsa
labot šo sadaļuKažoks harmoniski iekļauj dzīvnieka kontūru. Apspalvojums ir ļoti blīvs. Akots ir garš, taisns un diezgan rupjš uz visa ķermeņa un astes. Tas veido krēpes un bagātīgu pakakli. Tas ir ūdensnecaurlaidīgs. Pavilna ir īsa, mīksta un pūkaina, tai cauri praktiski nav iespējams redzēt ādu. Uz purna, ausīm un kājām apspalvojums ir īss. Pie ausu pamatnes, uz elkoņiem un augšstilbiem veidojas garas bārkstis.
Kollijam izšķir četras kažoka nokrāsas, bet katram sunim ir savs unikāls zīmējums. Sabuļādas kažoks variē no gaiši zeltainā līdz koši rudam. Krēmkrāsas apspalvojums ir augstākā mērā nevēlams. Suns var būt arī sabuļādas kombinācijā ar baltu. Zilgani melnraibā krāsa apzīmē zilganu vai sudrabotu kažoku, kuram vietām piejaukti marmorkrāsas un melnie lāsumi. Šie lāsumi izskatās tā, it kā būtu apšļakstījuši pamatnokrāsas toni. Zilgani melnraibam kažokam tiek augsti vērtēti arī zeltainie lāsumi, bet ja tādu nav, suņa vērtējums netiek samazināts. Trīskrāsu sunim pamatkrāsa parasti ir melna ar rudu un baltu. Visiem apmatojuma tipiem jābūt obligāti baltiem plankumiem uz krūtīm, kājām, ķepām un uz astes gala. Pilnīgi balts kažoks vai ar dominējošu balto krāsu ir augstākā mērā nevēlams.
Raksturs
labot šo sadaļuTas ir līdzsvarots dzīvnieks, kam piemīt iedzimta vēlēšanās labi darīt un izpatikt savam saimniekam. Viņam nekad neapnīk apgūt un izpildīt aizvien jaunas komandas un uzdevumus. Viņš mācās ļoti ātri. Viņš ir labi piemērots adžiliti disciplīnai un sasniedz labus rezultātus. Garspalvainais kollijs ir diezgan jūtīgs, tāpēc audzināšanā ir jāizvairās no kliegšanas un piespiedu dresēšanas metodēm. Kollijs ir uzticīgs kompanjons bērniem un labprāt spēlējas ar tiem. Labi sadzīvo ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem, pat ja tie ienāk viņa dzīvē, kad viņš to vismazāk gaidīja. Kollijam ir labi izteikts sarga instinkts. Tas pirmām kārtām izpaužas brīdināšanā par svešinieku tuvošanos, kaut gan nepieciešamības gadījumā viņš uzņemsies arī aizsargāt savu saimnieku un māju. Viņa pastiprinātu tendenci uz riešanu ir jākontrolē kopš agra kucēna vecuma, lai suns neaprietu garāmgājējus, velosipēdus, pa pretējo trotuāru ejošus citus suņus. Šī suņa prasības pēc fiziskās slodzes ir vidējas, viņš parasti viegli piemērosies ģimenes dzīves ritmam. Toties pastaigas un sociālie kontakti ir svarīgi lai suns saglabātu psihisko līdzsvaru. Viņš jutīsies atstumts un smagi pārdzīvos vientuļā dārza sarga lomā vai atstāts četrās sienās ieslēgts.
Kopšana
labot šo sadaļuGarspalvainā kollija kažoks ir regulāri jāķemmē, lai nepieļautu tā savelšanos, it īpaši apmatojuma mainīšanas sezonā. Mazgāšana nav nepieciešama. Dubļainajā laikā kājas un pavēderi noslauka, ļauj apmatojumam nožūt un tad to izsukā. Šis suns viegli iedzīvojas liekajā svarā. Tāpēc ir jāizvairās no pārliekas našķu došanas, tajā skaitā arī dresēšanas nodarbību laikā. Labākai atlīdzībai par izpildīto uzdevumu jābūt saimnieka uzslavai. Bez tā sunim jānodrošina pietiekoša fiziskā slodze.
Veselība
labot šo sadaļuŠai sugai ir ģenētiski paaugstināta jūtība pret zāļu preparātu Ivermektīnu (Antihelmintisko endektocīdu ķīmiskā grupa). Tur ir vainojama mdr gēna delēcija. Ivermektīnu nedrīkst izmantot suņa ārstēšanā bez iepriekš veiktā ģenētiskā testa.[3] Ņemot vērā šādas analīzes izmaksas būtu jālieto citi preparāti, kad tas ir iespējams.
No visbiežāk sastopamām slimībām var minēt kollija acs anomāliju (angļu: Collie eye anomaly (CEA)), ko atrod arī citās šķirnēs: borderkollijam,[4] Austrālijas aitu sunim, šeltijam. Slimība izpaužas bilaterālajā tīklenes, dzīslenes un sklēras anomālijā. Tā nav progresējoša. Simptomu smagums dažādiem dzīvniekiem ir atšķirīgs. Smagākos gadījumos suns būs pilnīgi akls. Sindroms pārmantojas autosomāli recesīvā ceļā, to izraisa gēnā mutācija 37 hromosomā. Nesen kļuva pieejams ģenētiskais tests, ko izveidoja Kornela Universitātes laboratorija http://www.optigen.com/ Arhivēts 2006. gada 13. septembrī, Wayback Machine vietnē.. Ārstēšana nav pieejama, bet slimie dzīvnieki ir jāizslēdz no vaislas programmas.
Dažiem kollijiem tiek konstatēta diskoīdās vilkēdes izraisītā dermatoze, kas skar suņa purnu un ko tautā sauc par "kollija degunu" (angļu: Discoid Lupus Erythematosus (DLE) or collie nose). Tā ir autoimūna slimība, kuras patoģenēze īsti nav skaidra. Atšķirībā no cilvēku sistēmiskās sarkanās vilkēdes šī slimība neskar iekšējos orgānus. Ārstēšanā izmanto kortikosteroīdus un imūnsupresīvo preparātu terapiju. Dzīvnieks jāsargā no saules starojuma.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Nomenclature des races de la FCI. Collie (rough) (156).». Federation Cynologique Internationale. Skatīts: 2014. gada 24. novembrī.
- ↑ Clark, Anne Rogers and Brace, Andrew H. (eds.) (redaktors). «The Breeds: Collies - Rough Collie». The International Encyclopedia of Dogs (1st (American) izd.). New York, : Howell Book House, October 1995. 188–190. lpp. ISBN 978-0-87605-624-0. OCLC 32697706.
- ↑ «Pharmacogenetics: It’s not just about ivermectin in collies». Dr. Katrina Mealey, Veterinary Clinical Pharmacology Laboratory, College of Veterinary Medicine, Washington State University, Pullman, WA. The Canadian Veterinary Journal. 2006. Skatīts: 2014. gada 26. novembrī.
- ↑ «Health and Genetics of Border Collies». American Border Collie Association. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 26. novembrī.
- ↑ «Discoid Lupus Erythematosus (DLE).». The Pet Health Library. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 26. novembrī.