Elektroniskā demokrātija
Elektroniskā demokrātija (saīsinājumā e-demokrātija) jeb interneta demokrātija ir jēdziens, ko izmanto 21. gadsimta informācijas un sakaru tehnoloģijas, lai veicinātu demokrātiju. Tas nozīmē valsts pārvaldes veidu, kurā visi valsts pilsoņi, kas sasnieguši noteiktu vecumu, ir vienlīdz piemēroti dalībai likumu izstrādē, pieteikumos un izveidē. Elektroniskā demokrātija ietver sociālus, ekonomiskus un kulturālus nosacījumus, kas ļauj brīvu un vienlīdzīgu politiskās pašnoteikšanās praksi.[1]
Mērķi
labot šo sadaļuDemokrātijas paplašināšana
labot šo sadaļuInternetam ir dažādi rīki, kas liek par to domāt kā par demokrātijas starpnieku. Centralizētas kontroles trūkums veicina cenzūru, kas savā būtībā nav demokrātiska. Pastāv arī citas paralēles interneta agrīno dienu sociālajā dizainā, piemēram, spēcīgs atbalsts brīvdomātājiem, vārda brīvībai, dalīšanās ar kultūru, kas caurstrāvoja gandrīz visus interneta lietojuma aspektus. Cits piemērs ir nepastarpināta plašsaziņa internetā caur ziņu grupām, forumiem un domubiedriem. Šāda veida komunikācija ignorēja rāmjus, kas pastāvēja ar informācijas saņemšanu vien no mediju lietojuma.[2] Visbeidzot, tādēļ, ka internets ir masīvs digitāls tīkls ar atvērtiem standartiem, universālu, nedārgu pieeju plaša un dažāda veida saziņu, tika paplašinātas cilvēku zināšanas arī politiskos jautājumos un iegūta atgriezeniskā saite. Taču tas neliecina par sabiedrības tiešās politiskās aktivitātes palielināšanos.[3]
Demokrātijas uzlabošana
labot šo sadaļuDaudzviet pasaulē demokrātija zināmā mērā ir kļuvusi atkarīga no interneta, jo tas ir galvenais informācijas avots lielākajai daļai cilvēku. Internets izglīto cilvēkus par demokrātiju, palīdzot viņiem saprast, kas notiek to valsts pārvaldē. Arī politisko kampaņu izplatīšana interneta vidē ir kļuvusi populāra politisko partiju vidū.[4] Internets ir pirmā vieta, kur vairākums cilvēku meklē informāciju, citreiz tā ir arī vienīgā vieta. Iemesls tam, īpaši sabiedrības jaunāko vēlētāju vidū, ir tas, ka tas ir viegls un uzticams avots, ja to pareizi izmanto. Ja informācija ir grūti atrodama, tad vairums cilvēku to nemeklēs.[5] Kopš indivīds spēj izteikties anonīmi un savas mājas komforta aizsegā, internets dod stimulu piedalīties valsts pārvaldē. Ņemot vērā interneta lietotāju skaitu, indivīds, kas publicē savas domas bieži apmeklētā interneta vietnē, ir spējīgs ietekmēt lielu skaitu cilvēku. Internets ļauj cilvēkiem publicēt informāciju par politiķiem, un ļauj politiķiem uzklausīt ieteikumus un padomus, arī vēlmes, no liela skaita iedzīvotāju.[6]
Rīki un metodes
labot šo sadaļuVar izdalīt vairākas metodes elektroniskās demokrātijas īstenošanai, tajā skaitā diskusiju platformas, petīciju un aptauju rīkus un citas.
Diskusiju platformas
labot šo sadaļuLai nodrošinātu izsvērtu, loģisku lēmumu pieņemšanu (deliberatīvā demokrātija), ir jānodrošina vidi, kurā pirms lēmuma pieņemšanas viedokļus izsaka pēc iespējas liels to sabiedrības locekļu skaits, kurus šis lēmums ietekmēs. Šādu iespēju potenciāli var nodrošināt īpašas internetā bāzētas diskusiju platformas. Raksturīgs piemērs ir "California Report Card", kas sabiedrībai ļauj iesaistīties Kalifornijas štata pārvaldībā.[7]
Petīciju un aptauju platformas
labot šo sadaļuInterneta vidē ir attīstīti rīki, lai nodrošinātu petīciju sagatavošanu, parakstīšanu un to iesniegšanu atbildīgajām amatpersonām. Lai nodrošinātu to, ka izvirzītās un parakstītās iniciatīvas ir autentiskas un pamatotas, tiek nodrošināta lietotāju autentificēšana, pārliecinoties par parakstītāju identitāti un to, ka viena un tā pati persona par vienu iniciatīvu nebalso atkārtoti.
Vairumam petīciju platformu ir ierobežotas iespējas īstenot atbalstītās petīcijas, tomēr atsevišķos gadījumos petīciju platformām ir juridiskas iespējas ietekmēt valsts vai pašvaldību pārvaldes institūciju darbību. Tā, piemēram, Latvijā platforma ManaBalss.lv iesniedz Saeimā tās iniciatīvas, ko paraksta vismaz 10 000 pilsoņu un kas atbilst juridiskajiem kritērijiem un virkne iesniegto iniciatīvu ir īstenotas.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Jafarkarimi H., Sim A., Saadatdoost R., Hee J.M. (Jan 2014) The Impact of ICT on Reinforcing Citizens’ Role in Government Decision Making. International Journal of Emerging Technology and Advanced Engineering. Retrieved 20 Nov 2015 [1] Arhivēts 2016. gada 17. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Novak, T., & Hoffman, D. (1998). Bridging the Digital Divide: The Impact of Race on Computer Access and Internet Use. Nashville: Vanderbilt University.
- ↑ Robert D. (1989) Democracy and Its Critics. Yale University Press.[2]
- ↑ Lee C., Chang K., and Berry F.S. (2011) Testing the Development and Diffusion of E-Government and E-Democracy: A Global Perspective. Public Administration Review. Retrieved 20 Nov 2015 [3]
- ↑ Oral, Behçet (2008) Computers & Education: The evaluation of the student teachers' attitudes toward Internet and democracy. Dicle University, Volume 50, Issue 1: 437-445.
- ↑ Leighninger M. (2012) Citizenship And Governance In A Wild, Wired World: How Should Citizens And Public Managers Use Online Tools To Improve Democracy?. National Civic Review. Retrieved 20 Nov 2015. [4]
- ↑ «California Report Card». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 19. oktobris.
Šis ar sabiedrību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |