Elīna Kursīte
Elīna Kursīte (dzimusi 1986. gada 21. aprīlī) ir latviešu fotogrāfe un sociālantropoloģe.
Vairāku personālizstāžu ("Kurzemīte", "Latgales zelta pods", "Vidzemes dzīvie atmiņu stāsti", "Nākamā pietura — Mājas") un grāmatu ("Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi", "Latgales pēdējie mohikāņi", "Nākamā pietura — Mājas") autore.
Biogrāfija labot šo sadaļu
2004. gadā absolvēja Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu.
2007. gadā absolvēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti, iegūstot bakalaura grādu komunikācijas zinātnēs
2014. gadā absolvēja Rīgas Stradiņa Universitāti, iegūstot maģistra grādu sociālās antropoloģijas maģistra studiju programmā.
2020. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas doktorantūrā.
Literārā darbība labot šo sadaļu
- Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi
- Latgales pēdējie mohikāņi
- Nākamā pietura — Mājas
Grāmatai „Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” par Latvijas ļaudīm ir divas autores — Elīna Kursīte un Elīna Kolāte, kuras pārliecinātas, ka valsts robeža nav robežstabi, bet gan ļaudis, kas tur dzīvo. Abas autores apbraukājušas desmitiem ciematu, kur sastapti gan atsaucīgi ļaudis, gan nerunīgi, jo tuvējā apkārtnē gluži vienkārši nav sarunu biedru.[1]
Grāmata „Latgales pēdējie mohikāņi” tapusi vairāku ekspedīciju rezultātā, kurās folkloriste un Ziedoņa muzeja pētniece Rūta Šmite kopā ar antropoloģi un fotogrāfi Elīnu Kursīti vākušas cilvēku stāstus un iemūžinājušas Latgales mazciemu iedzīvotājus fotogrāfijās. Grāmatu veido 52 stāsti, kurus papildina vizuāli bagātīgas fotogrāfijas. Šis ir turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai grāmatai "Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi".[2]
Grāmatā "Nākamā pietura — mājas" iemūžināta ekspedīcija pa vairāk nekā 200 Latvijas stacijām, kas pārstājušas kalpot kā pasažieru stacijas. Kā stāstos, tā bildēs divas antropoloģes apkopojušas liecības par staciju ēkām un to iedzīvotājiem tagad. Grāmata arī atklāj, kā dzelzceļa stacijas laika ietekmē mainījušas savu funkcionalitāti. “Man ļoti patīk, kā teica viens no stacijas īpašniekiem, ka dzelzceļa stacijas ir kā latviešu mazās muižiņas. Tās ir pamatīgi būvētas pat cara laikā un joprojām ļoti labi saglabājušās. Un tā ir lieliska vieta, kur dzīvot arī šodien, ja tu par to vietu rūpējies un apkurini,” stāsta antropoloģe Elīna Kursīte. Viņa piedalījusies dokumentālu stāstu apkopošanā jau divās grāmatās par pierobežas un Latgales mazo ciemu pēdējiem iedzīvotājiem. Taču aizvadītā gada laikā Elīna kopīgi ar sociālantropoloģi Lieni Milleri ekspedīcijā apbraukušas 15 šobrīd pasažieriem slēgtās dzelzceļa līnijas, apmeklējot ap 200 vilciena staciju, lai vāktu vēl atlikušās liecības par šīm ēkām.[3]
Personālizstādes labot šo sadaļu
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Sintija Ambote. «Valsts robeža ir ļaudis, kas tur dzīvo, - atklās grāmatu «Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi»». https://www.lsm.lv/. Skatīts: 2021. gada 9. martā.
- ↑ «Latgales pēdējie mohikāņi». Skatīts: 2021. gada 9. martā.
- ↑ Sintija Ambote. «Grāmatā "Nākamā pietura – mājas" apkopoti stāsti par slēgtajām dzelzceļa stacijām». Skatīts: 2021. gada 9. martā.
- ↑ «Ziedoņa grāmatas «Kurzemīte» jubilejā Kuldīgā tapusi izstāde «Kur zeme tā»». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2021-03-09.
- ↑ «Izstāde “Latgales keramika – tradicionālais un mūsdienīgais” skatāma līdz 8. septembrim ← Latvijas Nacionālais vēstures muzejs» (latviešu). Skatīts: 2021-03-09.
- ↑ «Vidzemes plānošanas reģions». www.vidzeme.lv. Skatīts: 2021-03-09.
- ↑ «“Nākamā pietura – mājas”. Latvijas Dzelzceļš sāk simtgades svinības ar izstādi». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2021-03-09.